Arī parlamentam tā īsti nav ar ko lepoties. Pirmsvēlēšanu pavasarī politiskā tirgošanās noritējusi krietni bezkaunīgāk nekā citus gadus, taču, novārtā pamestas, Saeimas darbakārtībā tā arī nav parādījušās pērnā gada nogalē solītās plašās diskusijas par sociālā nodrošinājuma un nodokļu sistēmas reformām.
Tiesa, Labklājības un Finanšu ministrijas jau iezīmējušas dažas vadlīnijas, taču politiķi diskusijas par jautājumiem, kas skar katru Latvijas iedzīvotāju, atlikuši uz priekšvēlēšanu bula laiku - septembri. Toties paspēts izgāzt Jāņa Maizīša atkārtotu apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā, nobēdzināt Juridiskās komisijas atvilktnē Kārtības ruļļa grozījumus, kas paredzēja ģenerālprokuroru ievēlēt atklātā balsojumā. Opozīcijas partijas tā vietā, lai aktīvi diskutētu par sociālo un nodokļu politiku, priekšroku devušas mēģinājumiem sašūpot jau tāpat ne īpaši stabilo Valda Dombrovska (JL) mazākumvaldību. Arīdzan opozīcijas izstrādātie likumprojekti, tādi kā Budžeta un finanšu vadības likuma grozījumi, kas paredz, ka 2011. gada valsts budžets Saeimā būtu jāiesniedz jau 1. septembrī, vairāk bijuši vērsti uz gaisa tricināšanu un izrādīšanos. Vai, kā gadījumā ar Kredītiestāžu likuma grozījumiem, raisījuši aizdomas par izdabāšanu politisko partiju sponsoriem, nevis par patiesu vēlmi rūpēties par nodokļu maksātāju interesēm.
Protams, nav jau gluži tā, ka šis Saeimas sasaukums, kuru pēc pāris mēnešiem nomainīs jaunais parlamentāriešu iesaukums, nebūtu paveicis neko saprātīgu, taču šopavasar daudzi tā lēmumi bijuši gaužām aizdomīgi.
Ne velti vairākums LTV raidījuma Kas notiek Latvijā? skatītāju šonedēļ balsoja, ka svarīgākie jautājumi Saeimas gājputniem būtu jāatstāj savu pēcteču ziņā. Ne velti Valsts prezidents Valdis Zatlers, pēdējo reizi uzrunājot 9. Saeimu, norādīja: «Saeimas darba kārtībā ik pa brīdim parādās atsevišķi likumi, kuru virzībā saskatāma šauru interešu lobēšana, piemēram, drošības iestāžu likumi, mutatis mutandis, Kredītiestāžu likuma grozījumi. Arī šodien jūsu darba kārtībā ir likumi, kuros ar atpakaļvērstu spēku tiek nodrošināta zemes privatizācijas vērtības krasa samazināšana. Es aicinu deputātus apdomāt un noraidīt šos likumprojektus, nebalsot par iespējamu valsts nozagšanu.» Iespējams, V. Zatlera noraidošā nostāja pret ZZS deputātu Skaidrītes Pilātes un Baibas Rivžas iesniegtajiem priekšlikumiem vismaz daļēji kļuva par iemeslu, kādēļ abas iesniedzējas šos priekšlikumus tomēr nolēma atsaukt. Prezidentam, kurš laikā, kad V. Dombrovska valdību pameta TP, solīja sūtīt atpakaļ uz Saeimu aizdomīgus likumprojektus, šīs tiesības jau vairākkārt nācies izmantot. Kas zina, kādi dīvaini, atsevišķu personu interesēs radīti likumi vēl būtu pieņemti, ja V. Zatlers nebūtu brīdinājis, ka pirms likumu izsludināšanas rūpīgi vērtēs Saeimas sastrādāto.
Valsts prezidentam, kura pirmais un, iespējams, vienīgais pilnvaru termiņš beigsies nākamvasar, var piekrist, ka līdzšinējā amatpersonu izvirzīšanas un apstiprināšanas kārtība nebūt neveicina iedzīvotāju uzticību nedz ievēlētājiem, nedz ievēlētajiem. Arīdzan pašam V. Zatleram, kura kandidatūras apspriešana zoodārzā tiek apsmaidīta jau gadiem. Vai pārliecību par to, ka augstos amatos tiek iecelti profesionāļi, nevis ielikteņi, var vairot, paplašinot Valsts prezidenta pilnvaras, kā to vēlas V. Zatlers? Iespējams. Taču tikpat labi var panākt pretējo efektu - uzticot prezidentam tiesības izvēlēties un apstiprināt Satversmes tiesas tiesnešus, Latvijas Bankas vadītāju, Valsts kontrolieri un tiesībsargu, tiks vairota ne tikai valsts augstākās amatpersonas ietekme, bet arī dažādu aizkulišu spēlētāju interese par iespēju ietekmēt Valsts prezidentu. Latvijas demokrātija noteikti vēl nav nobriedusi tautas vēlētam prezidentam ar plašākām pilnvarām.
«Mums dažreiz ir trūcis kompetences un profesionalitātes. Taču daudz biežāk trūcis arī nesavtības un krietnuma» - šai V. Zatlera atziņai diemžēl ir grūti nepiekrist. Un tā, neapšaubāmi, ir attiecināma ne tikai uz aizejošās Saeimas deputātiem, bet arī uz nākamās Saeimas krēslu kārotājiem, ierēdniecību un lielu daļu ierindas pilsoņu. Tuvāko mēnešu laikā, prasot un paģērot no potenciālajiem likumdevējiem skaidru redzējumu un adekvātus risinājumus ne tikai īstermiņa problēmām, to nedrīkst piemirst.