Tie ir koalīcijas spēku sabiedrotie, un viņiem tiek sniegta medicīniskā palīdzība saskaņā ar savstarpējās palīdzības līgumu. Nedēļa bāzes mediķiem bijusi visai mierīga, lai gan ceturtdienas vakarā atvesti trīs viegli ievainotie. Vēl pirms pāris gadiem bāzes hospitāļa personālam, tajā skaitā latviešu militārajiem mediķiem, bija jāsniedz palīdzība kaujās cietušajiem ievērojami retāk. Tagad to, visticamāk, iespējams izskaidrot ar afgāņu drošības spēku aizvien lielāku iesaistīšanos cīņā ar dažādajiem nemiernieku grupējumiem, tāpat arī kopējās situācijas pakāpenisku pasliktināšanos. Pagaidām gan nav liecību, ka karadarbības intensitāti būtu palielinājusi starptautiskā terorista Osamas bin Ladena likvidēšana. Vismaz Latvijas kontingenta darbības zonā tas nav novērots.
Uzmana no balona
Pavisam nesen virs bāzes 600 metru augstumā novietots dirižablim līdzīgs balons, no kura tiek veikta tuvējās apkārtnes videonovērošana nepilnu desmit kilometru attālumā. Tas palīdz pamanīt gan aizdomīgas personas, gan autotransportu. Visticamāk, šāda balona parādīšanās nav īpaši pa prātam arī Meimanes apkārtnē esošajiem nemierniekiem. Zināms, ka citviet šādus novērošanas objektus viņi esot centušies sašaut. Vēl nesen tikai dažu kilometru attālumā no bāzes tika apšaudīts koalīcijas spēku helikopters. Baltais balons arī uztraucis vietējo Meimanes sabiedrību, jo daudzi nobažījušies, vai tik video filmēšanas iekārta «neredzot» cauri ēku sienām, ielaužoties pilsētnieku privātajā dzīvē. Vairākas reizes koalīcijas spēku virsnieku skaidrojuši pilsētas vadītājiem, arī Meimanes mēram Baluči Šaham Nadiram, ka šādām bažām nav pamata.
Gandrīz katru otro vai trešo dienu no pilsētas, kas atrodas tieši līdzās bāzei, tiekot saņemta informācija par iespējamām pašnāvnieku akcijām. Tas liecina, ka draudu līmenis tomēr ir samērā augsts, lai gan krietni vien zemāks nekā daudzās citās Afganistānas provincēs. Neraugoties uz to, Meimane līdzīgi citām šīs valsts pilsētām beidzamo gadu laikā ir piedzīvojusi ievērojamas izmaiņas. Ir vairāk veikalu, tiek pilnveidots pilsētas parks, par ko ar lepnumu Dienai stāstīja mērs. Pabeigta arī municipalitātei piederošā viesnīca. Labas iespējas tirdzniecībai dod kvalitatīvais autoceļš Ring road, kas pēc pabeigšanas savienos visus valsts reģionus. Vēl tikai 2005. gadā Meimanē bija iespējams nokļūt vienīgi pēc ilga brauciena pa smilšainu un visai kalnainu rajonu. Iespējams, ka Meimanes mērs rudenī viesosies Ogrē, ar kuru pagājušās nedēļas nogalē ticis noslēgts sadraudzības līgums. Apskatījis tūristiem domātās Ogres ainavas, Baluči Šahs Nadirs teica, ka arī viņa vadītajā pilsētā pēc desmit gadiem būšot tikpat daudz skaistu ēku.
Meimanes iedzīvotāju vairākums, visticamāk, ir pozitīvi novērtējuši beidzamajos gados īstenotos projektus, lai gan tikai retais varētu pateikt, ka viņam nav finansiālu problēmu. Iespējams, vislabāk jūtas jaunieši - vakaros pilni ir visi futbola laukumi. Šajā sporta veidā afgāņi esot visai prasmīgi - turnīrā Meimanes bāzē apspēlējuši pat šejienes spēcīgākos futbolistus - norvēģu karavīrus.
Lielākā daļa satikto afgāņu gan stāstīja, ka necerot uz drīzu situācijas uzlabošanos un mieru. Ja starptautiskie spēki iziešot no Afganistānas, uzreiz sākšoties ļoti nežēlīgs savstarpējais karš. Šai valstij esot vajadzīga nauda, izglītība, laiks un drošība. Kāds Turkmenistānā vidusskolu pabeidzis afgānis Dienai stāstīja, ka kaut ko izdošoties panākt vienīgi tad, ja afgāņu lielākā daļa tiks pie izglītības. Tikai tas ļaušot viņiem saprast, ka labas dzīves sasniegšanai nav nepieciešams ierocis.
Ar karavīriem izlūkos
Saule karsē, ir pāri trīsdesmit grādiem. Latviešu izlūku novērotāju vienība ar pilnām uzkabēm, kas sver ap divdesmit kilogramiem, sakāpj Mercedes multi - vaļējās apvidus mašīnās - un dodas ārā no Meimanes bāzes. Vēl trīs karavīri brauc ar sešriteņu motocikliem - tos uzskata par sevišķi labu braucamrīku šajā kalnainajā apvidū. Pavisam 22 pieredzējuši karavīri, daudzi jau pabijuši vairākās misijās.
Braucam ziemeļu virzienā pa Ring road. Atrodos vienā mašīnā ar izlūku vada karavīriem dižkareivi Igoru Tropu, Kasparu Kuzņecovu un Georgiju Tripolecu. «Mēs braucam nopietnā uzdevumā,» ironizē Igors. «Vispār te ir grūti pasākt kaut ko slepenu. Viņiem jau ir zināms viss. Tiklīdz mēs izbraucam no bāzes, kalna galā sēdošais afgānis paziņo, cik mašīnu brauc un kādā virzienā». Afgāņu sakaru sistēmu labi iepazīstam tumsā. Iebraucot apdzīvotā ciemā, var redzēt, kā no vienas mājas jumta uz nākamo ar lukturīšiem tiek nodota ziņa par svešinieku parādīšanos.
Kapteiņa Armanda Rutka vadītā izlūku vienība piecos mēnešos ārpus bāzes pavadījusi aptuveni pusi laika. Bieži nācies ierīkot pozīcijas kalnos un gaidīt, vai naktī, bet drīzāk līdz ar rīta gaismu, viņiem neuzbruks nemiernieki. Armands gan visus sauc vienkārši par bandītiem. Esam ieradušies vienā no afgāņu policijas posteņiem. «Situācija pēc pēdējā incidenta šeit nav mainījusies. Tad bandīti izveidoja viltus posteni uz ceļa. Droši vien, lai ievāktu nodevas no garāmbraucējiem un varbūt arī nolaupītu kādu svarīgāku personu. Netālu kalnos viņi arī bija ierīkojuši pozīcijas, no turienes labi varēja apšaudīt šoseju. Šie policisti labi reaģēja - uzbruka un padzina bandītus,» stāstīja Armands.
Pienāk vakars. Nakts jāpārlaiž šajā policijas postenī. Vienā pusē Ring road, bet otrā stāva pakalna brūnā nogāze. Karavīri paņem saliekamās gultas, atritina guļammaisus. Dažs mizo kartupeļus, kas kopā ar sīpoliem un desiņām tiek sacepti uz gāzes prīmusa. Var dabūt arī makaronus ar desiņām un salātiem. «Man šī misija šķiet garlaicīga. Jau iepriekšējā reizē 2009. gadā iepazinu visus reģiona ciemus un ielejas. Toreiz jau arī bija savādāk - nokļuvām arī piecos kontaktos,» saka Igors. Tā misija divdesmit divus gadus vecajam dižkareivim paliks atmiņā uz visu mūžu. Un tieši 25. jūlija kauja, kad viņam divatā ar todien nāvējoši cietušo kaprāli Dāvi Baltābolu vairāku kilometru garumā sekoja vismaz desmit afgāņu kaujinieku. Pie kāda puštunu ciema pretinieks pietuvojies viņiem nieka astoņdesmit metru attālumā. Tobrīd Dāvis jau bijis bezspēkā saļimis, bet Igors vairs neesot cerējis uz izglābšanos. Glābiņš nācis norvēģu medicīnas helikopteru izskatā, kas sagadīšanās dēļ lidojuši pāri uz Meimanes bāzi. Ieraudzījuši helikopterus, kaujinieki aizbēguši. «Negribu teikt, ka vēlētos kontaktus ar nemierniekiem. Man tos nevajag. Varbūt jaunajiem karavīriem tos gribas, viņi vēlas sevi pārbaudīt, apskatīties, kā izturēsies kaujas situācijā. Protams, tu pats kļūsti pārliecinātāks par savām spējām, ja esi bijis kontaktā,» tā Igors.
Ceturtajā brauciena dienā esam iebraukuši reģionā labi pazīstamā komandiera, vietējā policijas majora un bijušā modžaheda Astanas kontrolētajā ciemā. Ieejam viņa lepnajā divstāvu mājā. Pie vārtiem vairāki ar kalašņikoviem bruņojušies sargi. Pagalmā uz prāva paklāja koku paēnā sēž pats Astana. Apsēžamies arī mēs, un komandieris Rutkis uzsāk sarunu. Tiek atnesta tēja, rieksti un karameles. Pēc brīža uzzinām par incidentu. Viens no Astanas vīriem netālu nokritis no motocikla, jo viņam priekšā uz šaurās ciema ieliņas izskrējis kāds puišelis. Cietušo atnes trīs vīri un nogulda līdzās. Vienības galvenā mediķa pienākumu izpildītājs dižkareivis Iļja Lavriņenko cenšas saprast, kāds ir cietušā stāvoklis. Drīz pieņem lēmumu izsaukt norvēģu helikopterus no Meimanes bāzes. Jau pēc divdesmit minūtēm tie ir klāt, un cietušais afgāņu zemessargs tiek nogādāts pie koalīcijas spēku mediķiem.
Atgriežamies pie Astanas. Kapteinis runā par operāciju kādā no ielejām. «Nebrauc turp viens ar savu vienību. Tur ir lieli pretinieka spēki, labi bruņojušies, daudz visādu spridzekļu un mīnu. Uz turieni var braukt tikai kopīgā operācijā, no visām pusēm viņus ielencot, un jārīkojas ļoti slepeni,» saka Astana.
Vakarā sasniedzam Meimanes bāzi. «Situācija, protams, ir pasliktinājusies - uzbrukumi vietējiem zemessargiem notiek tikai nepilna kilometra attālumā no Ring road,» saka dižkareivis Igors.