Kamēr gaidu savu bagāžu, vēroju sieviešu sejas, un tās pārsteidz ar pašpārliecinātību. Sak, lai šie skraida, lai vīrieši rīkojas un noskaidro, man tas nav jādara. Tipiski rīcības sievietei eiropietei. Es pati dodos meklēt, saprast, atstiept, panest un noturēt manu jaunveidojamo pasauli.
Sagaidītāju pūlis skatās uz atbraucējiem, atskan atpazīšanās prieka saucieni, un laimīgie sagaidītie apkampjas, pa turciskai austrumnieku modei sabučojas uz abiem vaigiem - it kā būtu krāsotas lūpas, bet, ar lūpām nepieskaroties, pagriež vienu vaigu, tad saudzīgi pagriež otru vaigu. Turcijā ar visiem, pat pa draugam, sabučoties nedrīkst - kurdu vīrietis, lai arī cik labu izglītību ieguvis, tulko Korānu no arābu valodas uz kurdu, runā septiņās austrumu valodās, pāris dienu vēlāk uz mani skatīsies it kā man cauri, pat roku nepasniegs. Tajā brīdī, kad visapkārt skan sasaukšanās prieks, iejūku gaiši ģērbušos cilvēku pūlī.
Stambulā dzīvo aptuveni 13 miljoni iedzīvotāju. Un es ar vēl klāt!
Somu man nav daudz. Viena, tā pati ar lietām, kas man, kā saprotu drīz vien, nebūs noderīgas.
Es pārceļos mācīties dzīvot tālāk, kā man piedāvā liktenis. Mācīšos mozaīku mākslu. Sākšu darīt to, ko biju mācījusies pirms 30 gadiem, darīšu to, kas man padodas - no maziem flīzīšu gabaliņiem salikšu brīnumu, ko veido no smaga, netīra, pacietīgi veikta melna darba, bet, paejot kaut vai pāris soļu attālāk, mozaīkas koplaukums izskatās labi. Kaut varētu tā paskatīties uz savu dzīvi - nevis pa atsevišķam mozaīciskam gabaliņam, bet kopumā. Tad aina pavērtos vērienīgāka, būtu redzamas kopsakarības un dzīves kompozīcijas loģika.
Par lielu apmierinājumu, mozaīkas stāv gadu tūkstošiem, un mani spārno, ka mans devums cilvēkiem varētu noderēt praktiski. Atliek kā krievu babiņkām nolūgties, lai nav kara, tad mozaīkas stāvēs. Vismaz tās, kuras redzēju Sv. Sofijas katedrālē, kopš pirmoreiz biju Stambulā pagājušā gada novembrī, stāv zeltā un akmenīšos pusotru tūkstoti gadu. Tāpēc mani spārno doma, ka man viss vēl tikai priekšā - skolas, mācības, visa šitā ņemšanās ar eksāmeniem, mācīšanos un skolu apmeklējumu, klientu meklēšanu, ideju realizēšanu un krāsainu sapņu praktisku uzstādīšanu dabā: dzīvojamajās mājās, publiskos laukumos, uz daudzstāvu namu sienās, ko nedz rūsa, nedz kodes var maitāt.
Krāmējot mantas, vēl Rīgā aizdomājos, ko ņemt līdzi. Cik somās jāsaliek līdzņemamais, zinot, ka man ir biļete vienā virzienā. Kurpes, zābakus, kleitas? Varbūt ēdamais? Smieklīgi, vai ne. Man Latvijā paliek ar manu mīlestību, sviedriem un darbu sakārtoti īpašumi, bet tos līdzi nepaņemšu. Pie atvērtās somas stāvēju kā pie sava kapa, pat jautri iesmejoties. Ticiet man, tā bija laba sajūta - redzēt, ka atstāj daudz un labu, bet līdzi uz jaunu dzīvi savos tūlīt 50 gados paņemšu tik, cik saujā var saņemt.
Labprāt ņemtu līdzi draugus, kuri nebrauc prom, jo viņiem Latvijā vēl ir darbi. Bērni lieli. Vīri drošās rokās. Nekas mani nekavē paņemt vienu somu, ko palikt pagalvī! Tā arī darīju.
Man līdzi ir tikai manas vecāsmammas sarkanā dzintara krelles. Tajā brīdī, kad pieņēmu lēmumu par krellēm, biju kā viena no tiem, kuri prombraucot līdzi paņēma visneloģiskākās lietas, kas viņiem, kā likums, jaunajā dzīvē nebija vajadzīgas. Piemēram, mani īpaši sajūsmināja Aleksandra Pelēča aprakstītais, ka viņa pagastnieks, kuru atšķirībā no manis izsūtīja, līdzi paņēmis kāpostakmeni - apaļu akmeni, ko uzliek skābētiem kāpostiem, lai nospiežas suliņa. Vai manas vecāsmammas māsa, kura 1946. gadā, pat otrreizējā izsūtījumā aizsūtīta, līdzi paņēma Ļeņina kopotos rakstus, nevis desmit kilogramu maizes vai speķa. Bet es nedodos prom spiestā kārtā. Turcija ir mana izvēle. Turcija ir vieta, kur man nesalst, kur, citējot internetā atrastu latviešu meiteni Stambulā, vārdā bosforazvaigzne, varu teikt tieši to pašu «..kā ieraudzīju Stambulu, tā nolēmu palikt, atbraucu ar vienu čemodānu.»
Sarkanās dzintara krelles paņēmu līdzi, jo tās patiešām mani pavadījušas visos dzīves nozīmīgākajos mirkļos. Rotājos ar tām visās manās kāzās, svētkos, lielos godos tās sargājušas manu kaklu kā pasargājošas bruņas. Teiciens «Ka nedabū pa kaklu...» lai ir man ar sarkanajām dzintara krellēm atbilstošs.
Mani sagaida Ahmeta dēls Jusufs - smuks un jauns kā turku janičārs. Viņš pašmācībā apguvis angļu valodu, sācis savu biznesu - pirms gada iekārtojis bio-/eko- ēdamlietu veikaliņu. Jusufs mani aizved uz māju, kur dzīvošu, kamēr mācīšos turku valodu. Istanbul, Nispetiye. Dzīvošu jaunās Stambulas Eiropas daļā.
Pāris dienu vēlāk es par lietutiņu varēšu tikai sapņot un atcerēties to kā skaistu vēlmi. Turpinājumu lasiet nākamtrešdien