Glābējzvans no Saulkrastiem
Pagājušā gada oktobrī kāds vīrietis jau ceturto reizi uz Ķengaraga klīniku atnesa iemidzināšanai savas kuces kārtējo metienu - sešus kucēnus. Veterinārārste pieņēma tikko dzimušos sunīšus un piecus jau bija paspējusi eitanizēt. Sestā rindā uz Viņsauli bija Monika. Viņu izglāba klīnikā nejauši ienākusī meitene, kas asarām acīs izlūdzās atdot sunīti viņai.
Sociālajos tīklos meitene sazinājās ar dzīvnieku glābēju Lindu Kuikulīti, viņa savukārt ar Andru Tomasi, un Monika nokļuva Andras mājā. Mammas pupa vietā kucentiņš tika pie pudelītes ar barību.
Andra smej - nevienā situācijā nevajagot iespringt. Tā vai citādi viss vienmēr atrisinās. Šoreiz atrisinājums atnāca no Saulkrastiem. Sešus gadus vecās franču buldoga kucītes Semas saimniece Signe Sinkeviča interneta portālā izlasīja par mazo suņuku un zvanīja Andrai. Viņas Semai nekad neesot bijuši kucēni, kaut gan mēģinājumi viņu «saprecināt» bija ne vienu reizi vien. Ar gadiem Semai arvien smagāk sāka izpausties viltus grūsnība. Signe uztraucās - zināms, ka viltus grūsnības bieži noved pie ļaundabīgiem audzējiem. Sterilizēt Semu bija bīstami iespējamo veselības problēmu dēļ. Signe piedāvāja Andrai mēģināt pielikt Semai pie pupiņiem mazo kucentiņu, jo tieši tolaik buldodzītei atkal bija viltus grūsnība. Sema ne acu galā necieš suņus, bet, par pārsteigumu Andrai un Signei, viņa labprāt uzņēmās audžumātes lomu. Signe atceras: «Tas notika tieši uz Helovīna svētkiem. Es iekārtoju Semai ar bērnu kartona kasti, bet viņa iestiepa sīkaļu manā gultā. Bērnībā es augu kopā ar kaķu baru, man nekas. Sema arī ļoti rūpējās par mazo kunkulīti, smejos - kucentiņa kaku un čuru gaisā noķēra.»
Signe stāsta, kā mazulīte dabūja vārdiņu: «Tikusi pie pupa, maziņā labpatikā stipri stenēja. Atcerējos, ka tenisiste Monika Seleša, spēlējot kortos, sten, tāpēc nosaucām par Moniku.»
Pagāja mēnesis. Monika, kas visdrīzāk ir terjera jauktene, auga ātri, un kādu dienu viņai parādījās balss, vau - vau! Sema saausījās, jo pēkšņi apjēdza, ka blakus guļ suns, un vairs ne īpaši vēlējās būt kopā ar Moniku. Taču galvenais bija paveikts - Monika jau ēda patstāvīgi, un pienāca laiks atgriezties pie Andras. Signe tomēr priecīga - pēc Monikas izbarošanas Sema kļuvusi daudz mīlīgāka, sievišķīgāka.
Atkarība no kopā būšanas
Saulkrastos Monikas kompānija bija Sema, Signe, pārējie mājinieki, pie Andras bariņš lielāks un skaļāks, bet aktīvajai un delverīgajai Monikas tas ļoti pa prātam. Ne velti saka, ka daudzbērnu ģimenēs atvases aug vieglāk, jo cita citu pieskata un nevienam nav garlaicīgi. Andra smej: «Monikai patīk kaķi un suņi. Kucēnam izveidojusies atkarība no lielajiem suņiem - ja telpā palika viena pati, uzreiz sākas histērija. Monika arī guļ pa savam - uzkāpj kādam no lielajiem suņiem virsū un aizmieg. Zilacainā haskija jauktene Babete Moniku vispār uzskata par savu meitu. Visiem barā jautri, tāpēc Andra nemaz netaisījās Moniku kādam uzreiz atdot. Tagad mazule jau izaugusi un pieņēmusies gudrībā. Andra pārstāsta neseno atgadījumu: «Monika savu gudrību pirms pāris dienām pierādīja, viena pati pārnākot tieši mājās no pastaigas ārpus ciemata, kur dikti sabijās no malamutu kuces, kura ar Moniku gribēja rotaļāties. Es izskraidīju visu ciematu, meklēdama bērnu, bet šī jau glīti sēdēja uz lievenīša un rātni gaidīja, kad viņai kāds atvērs durvis.»
Laimīgs epilogs
Kamēr šo rakstīju, piezvanīja Andra. Pēc Monikas foto un aprakstiņa Dienas bārenīšu rindā 17. aprīlī Andrai zvanīja vairāki cilvēki, bet viņa gaidīja īstos saimniekus īpašajai Monikai. Un viņi piezvanījuši: «Nupat zvanīja Monikas jaunā saimniece! Nespēju to izskaidrot, bet ar muguras smadzenēm jūtu. Tāda sajūta man ir vienmēr, kad kādam atrodas īstās mājas. Svētdien Monika dosies uz jaunajām mājām Valmierā.»
Es priecājos par šo ziņu, bet prātā doma - tikpat laimīgi kā Monika būtu arī viņas pieci brālīši un māsiņas, kurus meitene veterinārajā klīnikā nepaspēja izglābt…