Nav tik vienkārši. Tad jau vispozitīvākais būtu uzlikt aizliegumus izceļot no valsts, tā panākot maksimālo izceļošanas novēršanas pro-grammu? (Smejas.) Uz to nevar skatīties kā uz melnu vai baltu. Kaut arī pabalsti Lielbritānijā, salīdzinot ar Latviju, ir ļoti dāsni, ja nemaldos, 20 mārciņas nedēļā, būtu pārspīlēti apgalvot, ka tas ir viens no nozīmīgākajiem argumentiem, kāpēc cilvēki turp pārceļas. Ir valstis, kur bērnu pabalsti ir divreiz, pat trīsreiz lielāki. Galvenais, kas pievilina, ir darba iespējas - pat par mazkvalificētu darbu var nopelnīt ļoti pieklājīgas algas. Un ir arī daudzi citi atbalsta veidi. Vērtējot Lielbritānijas panākto, būtisks ir galvenais princips, ko, velkot paralēles ar mums, var izteikt ar jautājumu: vai mēs uzskatām, ka jebkurš, kurš iebraucis vakar Latvijā, var saņemt visus, kaut arī varbūt pieticīgākus, Latvijas sociālā atbalsta veidus? Man, piemēram, liekas absurdi, ka tiek maksāts pabalsts par bērniem, kas nedzīvo Lielbritānijā. Mums taču ir kritērijs, ka cilvēks, kam pienākas pabalsts, uzturas Latvijā, ko viņš apliecina, deklarējot adresi. Un, ja cilvēks pārceļas dzīvot citā valstī, pensiju viņš tur var saņemt, bet ne jau bezdarbnieka vai kādu citu pabalstu. Līdz ar to uz šiem jautājumiem nedrīkstam skatīties tik vienpusīgi, tikai no pozīcijas «vai tas izdevīgi Latvijas pilsoņiem», neņemot vērā veselo saprātu. Vai Latvijas pilsoņi atbalstītu principu, ka tiek maksāta nauda ģimenēm, kas vakar iebrauca un kas nevar vai pat nebija domājuši strādāt, rēķinoties, ka iztiks no pabalstiem, un vēl jo vairāk, ja viņu bērni atrodas citā valstī? Skaidrs, ka vairums būtu absolūti pret. Protams, ka mums jābūt objektīviem - ja negribam, lai tā ir mūsu valstī, jāpieņem, ka arī citiem ir tiesības savā valstī rīkoties, kā viņiem šķiet pareizi.
Kāpēc, jūsuprāt, tāda ažiotāža Eiropā par šo jautājumu? Jo Lielbritānija grib savu īpašu statusu?
Veidojas precedents, kad, kā saka, viens būs vienlīdzīgāks par citiem. Pamati, uz kuriem Eiropas Savienība veidota, tiek mazliet pašūpoti. Es gan nesaku, ka tieši panāktajā vienošanās versijā uzreiz tie pamati jūk un brūk, jo manā uzskatā katrai valstij ir tiesības savu sociālo politiku veidot pēc saviem ieskatiem - kādu to uzskata par vistaisnīgāko. Var nepatikt arī tas, ka tagad ir radīts piemērs citām valstīm un tās varētu rosināt pārskatīt sev nozīmīgas politikas. Maisam gals vaļā, un tas tiešām ar laiku varētu būt visiem apgrūtinājums.
Vai esat sekojis līdzi, kāda šobrīd ir situācija Baltijas valstīs ar emigrāciju un imigrāciju?
Jā, un pēdējā laikā pārsteidzošā kārtā nepatīkamu emigrācijas pieaugumu redzam Lietuvā - migrācijas saldo 2015. gadā pieaudzis gandrīz divas reizes, tas ir -22 tūkstoši, iepriekš bija 12 tūkstoši. Latvijā, pēc Centrālās statistikas pārvaldes provizoriskajiem datiem, migrācijas saldo pagājušajā gadā ir -8,2 tūkstoši, un tas ir par 400 mazāk nekā 2014. gadā.
Tas nozīmē, ka emigrācija samazinās?
Es gan gribētu akcentēt, ka šis samazinājums ir pārāk lēns. Jāatceras, ka aizbraucēju vairums ir jauni cilvēki vecumā no 20 līdz 35 gadiem un no valsts attīstības viedokļa viņus zaudēt ir ļoti sāpīgi. Un, starp citu, Igaunijā migrācijas saldo pietuvojies nullei.
Vairojusies ticība valstij? Pabalstu vai kā cita ietekmē?
Ticība balstīta pieredzē par valstī ilgākā laikā realizētu ģimenes atbalsta politiku. Tajā, ka emigrācija no Igaunijas ir tik niecīga, liels nopelns ir ne tikai tam, ka valstī ir labākas algas un mazliet augstāks dzīves līmenis, bet arī ļoti dāsnam valsts atbalstam ģimenēm ar vairākiem bērniem, mazinot viņu netaisnīgo nabadzību. Respektīvi, Igaunija kompensējusi nabadzības pieaugumu ģimenēm, kurās ir vairāki bērni. Tas izpaužas ne tikai tiešos naudas atbalstos. Jau vairāk nekā 10 gadu Igaunijā strādā ļoti apjomīga mājokļu atbalsta programma, kura nelielā apjomā sākusies arī Latvijā. Šī mājokļu programma, ļaujot nu jau vairākiem desmitiem tūkstošu Igaunijas jauno ģimeņu iegādāties savu īpašumu, nozīmē arī tādu kā enkuru - ģimenēm, kas iegādājušās īpašumu, daudz grūtāk domāt par pārcelšanos. Un pat ja pārceļas, tad tikai uz laiku, lai pārvarētu kādus grūtākus periodus. Bet tās ģimenes, kas netiek «noenkurotas» ar šo mājokļu pro-grammu, protams, ir ar daudz lielāku mobilitāti. Es nesaku, ka mājoklis ir būtiskākais faktors, bet tas labi ilustrē, ka arī tāds pasākums, kas nekādi netiek saistīts ar pretemigrācijas plānu, manuprāt, Igaunijā bijis ļoti efektīvs.
Vakar sabiedriskais radio ziņoja, ka Daugavpils slimnīcas dzemdību nodaļas darbība ir apdraudēta, jo akūti trūkst speciālistu. Šādi vēstījumi ir no tiem, kas - tieši pretēji iepriekš teiktajam - motivē jaunus cilvēkus braukt prom. Ja ir speciālistu trūkums pat tik lielā pilsētā kā Daugavpils, varbūt laiks beidzot ieviest piemaksas par darbu ārpus Rīgas, ja tas valstij svarīgi?
Domāju, ka tas attiecas ne tikai uz ārstiem.
Jā, arī skolotājiem, policistiem, kultūras darbiniekiem utt.
Ņemot vērā valdības plānoto skolu skaita samazināšanu, iespējams, ka tuvākajos gados skolotāju vēl netrūks. Tajā pašā laikā, analizējot skolotāju vecuma un it īpaši dzimuma struktūru, ir pamats satraukumam. Redzams, ka trūkst gados jaunu skolotāju. Arī tas, ka ir milzīgs sieviešu pārsvars šajā profesijā, manuprāt, nav pareizi - bērni sastopas tikai ar skolotājām, ir liela daļa bērnu, kas vispār nezina, ka skolotāji mēdz būt arī vīrieši.
Sievietes ir pieticīgākas, gatavas strādāt arī par zemāku algu, vīrieši prasīgāki?
Jā, vīriešiem acīmredzot kādos citos darbos ir iespēja nopelnīt vairāk.
Kāds risinājums?
Viens no veidiem - un es nezinu, kāpēc to nerosina ieviest, - ir tas, ka, stājoties augstskolā, budžeta grupas vajadzētu pārkvalificēt kā aizdevuma līgumu ar attiecīgo studentu, paredzot, ka aizdevums, studijas beidzot, tiek dzēsts, ja, piemēram, jaunais speciālists piecus gadus nostrādā valstij būtiskā darbā. Šobrīd mums ir sacensība uz budžeta vietām, un ir pietiekoši daudz potenciālo studentu no provinces, kas konkurences cīņā par šīm vietām daudzkārt zaudē rīdziniekiem. Tas nozīmē, ka viņi tajās netiek, kaut būtu bijuši gatavāki atgriezties savā dzimtajā pagastā vai pilsētā nekā rīdzinieki braukt uz līdzīgu vietu. Budžeta vietās izstudējušie pat neizskata iespējas strādāt Latvijas provincē, bet bieži vien uzreiz pēc diploma saņemšanas aizbrauc no valsts un strādā ārzemēs. Tad sanāk, ka tā budžeta vieta ir iztērēta par labu turīgākas valsts ekonomikai. Turpretī, ja budžeta vietas būtu kā valsts aizdevums un to būtu divreiz vairāk, valsts ieguvums būtu daudz lielāks - students atmaksātu valsts izdevumus, izvēloties dzīvot un strādāt ārzemēs, vai arī valsts būtu ieguvēja ar to, ka kvalificēts speciālists strādātu sabiedrībai būtiskā darbā Latvijā.
Tas būtu mērķtiecīgi vadīts process no valsts puses, nevis viss atstāts pašplūsmā?
Tieši tā.