Bija gods piedalīties Dienas grāmatas leģendārajā Ziemassvētku eglītē pirms vairākiem gadiem, kad līdz ar dāvanām tika saņemti arī nodošanas termiņi saviem vēsturiskajiem romāniem. No Daces Sparānes kā no Ziemassvētku svecītes tovakar staroja mīlestība un maigums pret saviem autoriem, bet arī teju militāra stingrība. Šobrīd Gundegas Repšes iecerētais romānu cikls Mēs - Latvija. XX gadsimts ir kļuvis par DG galveno atpazīstamības zīmi. Katrs jaunais romāns tiek gaidīts, laists no rokas rokā kā senos laikos un kārtīgi «aprunāts».
Kāds īsti ir izdevniecības Dienas grāmata dibināšanas stāsts?
Jau 2004. gadā laikraksts Diena sāka domāt par to, ka vajag izzināt vēl kādas iespējas, kur īstenot savu žurnālistu radīto saturu, kas ir unikāls. Bija un ir joprojām. Izdevniecība radās arī no sajūtas, ka radošie cilvēki, kas strādāja Dienā, spēj radīt daudz ko vairāk. Tā Sarmīte Ēlerte (toreizējā Dienas galvenā redaktore - aut.) loģiski nonāca līdz secinājumam, ka ir jātaisa pašiem sava izdevniecība. Dienas pirmais starta projekts bija Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa grāmata 365 Dienas filmas (2005). Šī grāmata tapa kā pašas Dienas radīts izdevums un bija kā jaundzimušā pūriņš Dienas grāmatai. 2005. gada 20. maijā, kad iznāca 365 Dienas filmas, tika dibināta Dienas grāmata. Saprotot, ka izdevniecībai vajag galveno redaktoru, kam saturs ir jākoordinē un par to jādomā, viņi meklēja cilvēku, kurš varētu ar to nodarboties. Izvēle krita uz mani.
Tu šaubījies?
Bailes un šaubas - jā, bija. Diezgan ilgi jau biju nostrādājusi izdevniecībā Atēna. Protams, iet uz pilnīgi jaunu, nezināmu, jaunradītu izdevniecību, kad viss ir jāsāk no nulles, tas ir ļoti liels izaicinājums. Tajā pašā laikā bija arī ļoti liels kārdinājums. Tu jau esi uzkrājis pieredzi, un beidzot ir iespēja darīt kaut ko pašam, parādīt, ko tu vari. Domāju divus mēnešus, kamēr gala beigās tomēr piekritu, ka ir jāmēģina.
Šobrīd nenožēlo?
Nenožēloju, protams, nevienu brīdi. Iet grūti un visādi, kā visās jomās, kur cilvēki cenšas ko labu izdarīt.
«Dienas grāmatas intelektuālās un emocionālās prioritātes ir saturs, autors un lasītājs!» teikts izdevniecības mājaslapā. Kā tu saproti vārdu «saturs»?
Pasaules literatūras telpa ir tik plaša un milzīga, ka to, manuprāt, var piepildīt arvien ar jaunu saturu, kurš būs citādāks un savā ziņā unikāls. Šī telpa ir tāds pats kosmoss kā visi pārējie kosmosi.
Vai vari darīt, ko gribi? Cik liels ir tirgus spiediens? Vai bieži jāsamierinās ar kompromisiem biznesa dēļ?
Pirmkārt, bizness ir bizness, un izdevniecībai ir jāspēj nopelnīt naudu, par ko izklaidēties, par ko izdot grāmatas, kas…
...nav izklaide.
Jā, kas nav izklaidējošas. Nauda ir jānopelna, un kompromisi ir jāatrod. Bet arī šajā kompromisu meklēšanā vienmēr ir iespējams nenolaisties zem latiņas. Protams, mums ir māksla, kur nav iespējams apšaubīt tā produkta gala vērtību. Tad ir laba amatniecība, kura pilnībā var atrasties vienā istabā ar mākslu. Un ir slikta amatniecība, kurai tur nav vietas.
Ar ko Dienas grāmata ir īpaša salīdzinājumā ar pārējām lielākajām Latvijas izdevniecībām? Var teikt, ka jūsu profils ir vēsture un latviešu oriģinālliteratūra?
Vai profils ir vēsture? To es īsti negribētu apgalvot (smejas). Principā jau viss ir vēsture. Droši vien, ka vēsture ir viens no nozīmīgiem virzieniem, jo, izpētot to, kas ir bijis (pat ne mācoties, tikai izpētot), mums ir iespēja tālāk izdarīt kaut ko labāk un pareizāk. Tāda ir mana naivā iedoma. Jā, oriģinālliteratūra ir ņēmusi virsroku pa šiem gadiem. Pieņemu, ka autoriem ir simpātiska iespēja, ka par viņu darbiem uzzina pēc iespējas plašāka auditorija. Ka nav tā, ka grāmata tiek izdota un tur arī paliek - uz savas vientuļās zvaigznes. Viņiem ir svarīgi, ka par grāmatu kāds rūpējas un tā tiek izziņota.
Kā notiek sadarbība ar autoriem? Paši piesakās, vai tu tērē enerģiju, lai uzrunātu?
Patiesībā visi autori, ko izdevusi Dienas grāmata, ir mūs uzmeklējuši paši.
Kā ir iespējams panākt, lai autors ievēro nodošanas laiku?
Protams, kaut kādi termiņi ir. Iespējams, pozitīvais moments ir tas, ka es arī savā ziņā esmu radošs cilvēks un zinu, cik neviennozīmīga ir šī termiņu lieta. Pilnīgi normāla ir situācija, ka autors nespēj ievērot termiņu, un tas ir jāsaprot. Vienkārši tu nevari uzrakstīt un nevari, tur neko nevar izdarīt. Bet, ja viņiem regulāri par sevi atgādina un mēģina izskaidrot, kāpēc ir svarīgi šo termiņu ievērot, ko viņš pats ir izvēlējies un apsolījis, tad lielākajā gadījumā jau viss notiek. Ja tas notiek ne tajā gadā, kā cerēts, bet pāris gadu vēlāk - arī nekas briesmīgs, jo, tiklīdz darbs tiek pabeigts un iznāk grāmatā, visas bēdas ar termiņiem aizmirstas.
Vai tā nav mazliet «šizofrēniska» sajūta, pašai esot dzejniecei, būt vagaram citiem? Kā tu spēj uzturēt disciplīnu sevī un citos?
Ir jābūt diezgan stingram. Protams, tas ir diezgan grūti. Reizēm tu redzi, ka dažkārt tam cilvēkam tas tiešām ir neiespējami. Bet nav cita varianta. Citādi mēs pie grāmatām nevaram tikt. Šizofrēnija jau ir tajā līmenī, ka esmu galvenā direktore un redaktore vienlaicīgi. Redaktore nemitīgi raud un vaimanā direktorei, ka mums ir jāizdod labākas grāmatas, bet direktore kliedz pretī, ka mums ir kaut kas arī jānopelna.
2015. gada 20. maijā Dienas Grāmata bija izdevusi 300 jaunizdevumu, tostarp - 160 latviešu oriģināldarbu.