Esmu viņai kļūmīgi iestāstījusi, ka muzejs ciet, izrādās, jāiet pa sānu vārtiņiem. Atplaukuši neviltotā smaidā, jaunieši pārnāk pāri ielai, puisis sirsnīgi viņu apkampj. Ejot kopā ar Līviju Akurāteri, agri vai vēlu nākas piedzīvot šādu mizanscēnu. Bijušie studenti, jaunie aktieri, draugi no viņas tik mīlētā amatierteātra. «Viņi ir forši,» saka Akurātere. Vai maz ir kāds students, kas nav foršs? Tāda gan neesot. «Laimīgas mūža beigas,» teātra zinātniece saka par laiku, kad lasīja lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Ne velti 2008. gadā _Spēlmaņu naktī,_ godinot Līviju Akurāteri par mūža ieguldījumu teātra mākslā, baltas rozes viņai pasniedza vesels pulks jauno aktieru. Bet šogad 23. septembrī Rīgas Latviešu biedrības namā teātra zinātniece tika sumināta 85 gadu jubilejā.
Jūs esat uzticīgākā un kaislīgākā teātra skatītāja, ko zinu. Kā tas nākas?
Tas nākas tā, ka... Sākumā bija karš, tad jau uz teātriem lāgā nevarēja tikt. Tad pēkšņi man pirmā darba vieta bija Dailes teātris. Toreiz biju literārās daļas vadītāja. Vismaz reizi vai divas reizes nedēļā man bija jādežurē. Režisori bija uztaisījuši izrādi, bet tālāk neskatījās. Nāca jauni darbi. Tika uzticēts skatīties Mākslinieciskās padomes locekļiem. Labāk varēja būt, bet bija jāvēro, vai nav kaut kas aizmirsts, sabojāts, kādas acīmredzamas kļūdas, par ko aizrādīt tēlotājiem. Bieži aizrādījums varēja būt ģērbējām vai kādam gaismotājam.
Tas man kļuva par pieradumu - skatīties nevis tikai tad, kad man ir dežūra, bet gandrīz katru vakaru, ja man nebija kaut kas cits darāms. No rīta es skatījos mēģinājumus. Tad sapratu, ka skatīties teātri - tas man dod spēku. Aktieri uz skatuves sūta zālē savu enerģiju, un, ja tu esi atvērta un uztver to, izrādās, tas dod spēku.
Sūta jau laikam vienmēr, bet jūs taču piekritīsiet, ka ne vienmēr izdodas to uztvert. Tad, manuprāt, rodas tieši pretējas izjūtas -ka teātris nevis dod, bet atņem spēku. Ko darāt tādos brīžos?
Tad skatos kaut ko citu! Kaut ko jau gandrīz vienmēr var skatīties. Mūžā ir bijis varbūt pāris reižu, kad esmu domājusi - kāpēc es te sēdu?
Tikai pāris no visa tā milzumlielā skaita izrāžu, ko esat skatījusies?
Pie tā, cik daudz esmu skatījusies, - neliela daļa. Jo ilgāk es dzīvoju pasaulē, jo kļūstu par lielāku visēdi. Gan dramaturģijā, gan teātrī ir redzētas ļoti nozīmīgas virzienu maiņas un dažādi eksperimenti. Nav tā, ka kāds dramaturģijas veids vai izrādes tips man vispār būtu nepatīkams. Esmu pie tā pieradusi, ka uz skatuves ir jābūt kaut kam dažādam. Tagad taisni pēdējā posmā man ir sajūta, ka ar latviešu teātri atkal notiek pozitīvi procesi. Gan tie, kas jau strādā, gan tie, kas ienāk kā jaunā maiņa, ir talantīgi cilvēki. Man ir interesanti uz viņiem skatīties. Pat tādā gadījumā, ja kāda luga saturiski vai režijas pieeja man neliekas pati brīnišķīgākā, tik un tā tur ir kāds, uz kuru vari skatīties, it sevišķi, ja vari ieraudzīt acis. Esmu priecīga sēdēt tuvākajās rindās, tad varu redzēt aktieru acis, kā viņi viens uz otru skatās, kas ar viņiem notiek, redzēt viņu elpu, kas tur staro. Citreiz atkal ir brīnišķīgi skatīties no balkona, lai varētu redzēt visu zīmējumu, ja ir darīšana ar tāda tipa režisoru. Domāju, ka teātris vispār ir tikai tāpēc, lai pavērtu cilvēkiem dziļāku skatu uz pasauli, kurā mēs dzīvojam. Tā ir paralēlā realitāte, kas runā par to realitāti, kurā dzīvojam. Pēc iespējas.
Kas, jūsuprāt, teātrī ir mainīgā, kas - nemainīgā daļa? Kas kopš grieķu laikiem vispār ir mainījies, ja neņemam vērā dažādu estētisku virāžu virsslāni?
Nedomāju, ka kopš grieķu laikiem ir mainījies, jo tieši tad bija tas brīnišķīgais, ka uzrunāja visus, kas tur bija atnākuši, un viņi ļoti spēcīgi izjuta to, kas tika sacīts. Tādā nozīmē - nekā citādi nemaz nevar būt. Var būt tikai nomaldi, kad nemaz necenšas ne ar ko īpašu uzrunāt.
Vai teātris šobrīd spēj uzrunāt un apvienot cilvēkus ar kādu vienotu ideju, līdzīgi kā padomju laikos, kad visiem bija skaidrs Ēzopa valodas zemteksts.
Pēdējā laikā - jā. Jūtu, ka aktieri, režisori, scenogrāfi, tie, kas veido teātra mūziku un vada teātrus, par spīti krīzei, saprot, ka teātris ir viena no vissvarīgākajām mākslas nozarēm. Ja ne pati svarīgākā. (Smejas.) Tā saku tikai tāpēc, ka es tik ļoti to mīlu. Galu galā viņš arī bija pirmais, kas radās.
Citi saka - mūzika.
Mūzika ir brīnišķīga. Universāla. Mūzika ir tas, ko uztver katrs cilvēks, ja vien viņam ir ausis. Bet mūzikā nav klāt domu. Ir izjūta. Nav vārda, kas tomēr pasaka vēl kādu secinājumu, pieeju. Vārds tomēr cilvēkam ir nozīmīgs. Tāpēc es domāju, ka teātrī brīnišķīgi apvienojas mūzika caur ritmu. Ne tikai tad, kad spēlē mūzika. Arī tad, kad aktieris runā. Kad aktieris kustas, kad elpo. Kas attiecas uz tēlotājmākslu, tā izrādē nepārtraukti ir klāt. Mēs taču uztveram ar redzi. Pie tā vēl klāt nāk satura jēga. To ļoti labi saprot mūsu nedaudzie sevi saglabājušie, varētu teikt, pāri palikušie (jo mums jau bija vairāki) teātri, ko mēs saucam par profesionāliem. Patiesībā profesionālais teātris ir valsts teātris. Par algu, ēku, par visu to būtu jārūpējas valstij, nevis teātrim - kā viņš izdzīvos? Kā pārdos biļetes? Teātris ir viens no vissvarīgākajiem kultūras un domas balstiem. Latvijas nākotne ir balstīta uz latviešu kultūras tālākpastāvēšanu. Latviešu kultūra taču ir tik negara. Mēs vēl neesam visu atdevuši, ko varam. Par to es esmu pilnīgi pārliecināta. Teātri tagad, man liekas, to saprot. Ir interesanti darbi. Ienākusi interesanta jauno režisoru paaudze. Tikai varbūt visiem, kas varētu kaut ko darīt, nav vietas... Toties blakus mums ir tas pats, kas bija teātra rašanās brīdī, - ap 300 amatierteātru, kuriem nemaksā nekādu algu. Viņi strādā brīvos vakaros, tāpēc ka viņiem tas ļoti patīk. Bet saprotiet, ja tu jau kādu laiku strādā laba režisora vadībā šādā labi nostādītā mērķtiecīgā amatierteātrī, pēc tā, ko tu vari un dari tai lomā, jau esi profesionālā līmenī. Bet pašlaik pat aktieri ar diplomu nevar dabūt vietu. Man ārkārtīgi sāp arī tas, ka režisori nevar sevi izmēģināt. Tās ir manas lielās sāpes, bet cenšos par tām daudz nedomāt. Kā var augt dramaturgs? Ja viņa darbu iestudē, viņš redz, ko nav izdarījis vai ko vajadzēja. Viņš sēž mēģinājumā un skatās, kā režisors mēģina, vēlams, gudrs, ļoti labs režisors. Kā Gunārs Priede auga - pilnīgi acu priekšā... Pēteris Pētersons - kā viņš nonāca pie saviem spožākajiem darbiem. Tu mācies arī tad, kad pats iestudē. Bet tas atkal ir īpašs gadījums, kad kāds cilvēks darbojas gan vienā, gan otrā virzienā. Bet, ja tu uzraksti, un tas nemaz nav zemē metams darbiņš, un to pat nevar publicēt vai nevar nekur iestudēt... Es ļoti ceru, ka atjaunosies lielāka saikne starp dramaturgiem un amatieriem. Vai, kā man nepatīk tas vārds! (Smejas.) Amatieri jau neko nevar maksāt. Tā naudiņa, ko skatītāji atmet par biļetēm, tā taču ir vajadzīga viņiem pašiem. Nevar taču visu spēlēt bez dekorācijām, nevar arī visu spēlēt bez kostīmiem.
Zinot, ka visi jaunie aktieri, kā teicāt, «nevar dabūt vietu», varbūt nevajadzētu tik bieži uzņemt jaunus aktieru kursus? Aktieru paaudzes jau nemaz tik ātri nenomainās.
Un ko jūs darīsit ar pasniedzējiem? Liksit, lai iet uz tirgu ubagot? Visu Akadēmiju aiztaisīt ciet?! Man būtu žēl. Daudz svarīgāk, lai cilvēki patiešām nopietni saprot, cik mūsu kultūras dzīvē teātris ir svarīgs. Tas ir mūsu pavadonis. Vai tad mēs vispār būtu, ja nebūtu bijis teātra vēl pirms Latvijas rašanās? Tas apvienoja cilvēkus, savilka kopā un deva ideju. Tā taču var bieži būt. Kaut ko dot cilvēkiem.... Kaut ko viņiem pateikt priekšā. Es domāju, ka, paldies Dievam, gandrīz visās rajona pilsētās ir vadība, kas ļoti atbalsta savus amatieru neprofesionālos teātrus. Ja vēl Rīgā dotu iespēju… Piemēram, eju garām bijušās Operetes telpām… Nu, kas tur tagad ir iekšā? Es nezinu.
Droši vien kāda Laimētava.
Bet tur nemaz nebija tik slikta skatuve. Un kas tagad ir bijušajās Jaunatnes teātra telpās, to es, protams, nezinu. Var jau būt, ka tur notiek kaut kas ārkārtīgi labs garīgajā ziņā. Tas gan bija brīnišķīgs teātris manā uztverē. Mums Rīgā ir dažas diezgan augstas kvalitātes amatierskatuves. Varbūt tās vēl valsts varētu atbalstīt? Vajadzētu pārskatīt un pārdomāt šo lietu.
Ierodas fotogrāfs Kristaps Kalns.
Nu, tad nāciet šurp un to šausmīgo lietu ātri izdarām! Kristapu pēdējā laikā ir daudz. Neteikšu, ka es jūs noteikti atcerēšos, bet, ka es jūs esmu redzējusi, zināšu.
Kamēr Kristaps meklē īsto vietu bildei, uzdodu vēl dažus jautājumus.
Vai aktieri vispār var izskolot? Nav tā, ka pirmajā kursā jau jūt, kam ir dots tas īpašais racionāli neformulējamais skatuves magnētisms un kam - nav? Vai notiek tieši pretēji - bez skolas var aizlaist vējā vislielāko dabas ģēniju?
Ja mēs paliekam pie tā izrāžu tipa, kas neatkarīgi no virzieniem rada tajā mirklī, kad viņš ir uz skatuves, ar treniņa izskološanu ir švakāk. Tā treniņiskā izskološana der atrādes teātrim. Smuku cilvēku ar labu balsi var priekš atrādes izskolot.
Bet tieši tāds teātris taču vairākumam cilvēku šķiet nepanesams. Vai tas nav Pītera Bruka formulētais «mirušais teātris»?
Kāpēc?! Atrādes teātri pasaulē ir! Un baigi slavenie.
Tad jūs laikam nedomājat psiholoģisko teātri. Manuprāt, ja psiholoģiskajā teātrī sāk kaut ko atrādīt, tad skatītājs jūtas kā jūs tajās dažās reizēs, kad nesapratāt, «ko es te sēdu».
Nē, es tā neteikšu. Skatījos Comedie Franￃﾧaise, un es varēju skatīties. Protams, man simpātijas ir pie cita teātra.
Bildēšanās. Pēc 10 minūtēm.
Kristaps: «Un tad bija jautājums, vai aktieri vispār var izmācīt?»
Jā. Nevar izmācīt, ja nav dotību šajā virzienā. Bet, ja ir dotības, tad var palīdzēt tās attīstīt. Es agrāk arī domāju, ka nevar. Bija iespaids, ka pēc pirmā kursa tūlīt var redzēt - ir vai nav. Nē, tā nav taisnība. Dažam uzreiz nepielec. Kaut kādu iemeslu dēļ ir vajadzīgs laiks, un tad notiek lūzums. Es tādus gadījumus savā mūžā esmu redzējusi. Kad liekas - šitas jau nebūs. Bet, nu labi, lai viņš mācās līdz galam, ko tu viņu tagad metīsi ārā. Un tad pēkšņi viņš atveras. Atvēršanās ir ļoti saistīta ar vēl kaut ko. Tu it kā visu saproti, bet tad pēkšņi atveries. Kaut kas tāds ar tevi pēkšņi ir noticis... Pašā pirmajā kursā tas, ko tevī kāds ieraudzīja un kā dēļ tevi uzņēma, pēkšņi ir uzplaucis.
Vai arī aktiermākslā nāk par labu gadi un dzīves pieredze līdzīgi kā režisoriem? Kaut gan ir taču redzēti spoži pavisam jauniņi aktieri…
Režisoriem jau nu noteikti. Bet aktieru gadījumā - tas nav gluži tas. Jo aktieris nevis būvē, secina (tie aktieri man nemaz tik labi nepatīk), bet izjūt. Ar izjūtu jau arī var ļoti daudz ko saprast. Nevari vārdiski noformulēt, bet izjūti. Mēs ieejam dabā - paskatāmies uz kokiem, ozoliem, mākoņiem, esam ar viņiem vienoti. Nu labi, mums prasītu, lai uzrakstām filozofiski zinātnisku rakstu par to, kas ir mākonis… Bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs, lai būtu laimīgs un priecīgs? Aktierim vajag sajust un spēt atdot tev, ko pats ir sajutis. Sūtīt tālāk - kā zūd tas mākonis, kā zūd tas koks, kā zūd tas… Kāds viņa iztēlē izjusts un radīts cilvēks, zvēriņš, izdomāts kaut kas. Izjust tik spēcīgi un pa īstam un tad vēl strāvot tālāk. Lūk, šī tālāk strāvošana ir īpašā aktiera būtība. Nevar pat pateikt, kā viņš var sūtīt tālāk. Viņš izstaro. Zināmā mērā kā zvaigzne. Tāpēc jau arī laikam aktierus gadsimtiem sāka saukt par zvaigznēm. Ne tikai tāpēc, ka slavens un skaistā kleitā, un viņam aplaudē. Arī tas, kurš uznāca otrā plānā, atbalstīja kaut ko tajā ainā, arī viņš izstaro šajā kopējā izstarojumā. Ja skatītājs ir uzmanīgs un atvērts, tad viņš par savu naudu var gūt vislielāko baudu. Esmu iemācījusies, es to diezgan ātri iemācījos, būt uzmanīga skatītāja. Tāpēc vienā savā dzīves posmā pēkšņi nolēmu, ka kritikas vairs nerakstīšu. Izteicu kaut kādas piezīmes, padomus... Tad sapratu, ka tas man traucē uztvert. Man jādomā - kas te jāsaka? Bet izrādes laikā nevajag domāt par to, kas man jāsaka. Es viņu gribu redzēt. Tad kļuvu par pasniedzēju. Sāku strādāt Zinātņu akadēmijā Mūzikas teātra un kino daļā. Mans uzdevums bija rakstīt par teātri jau grāmatas. Tad nolēmu, ka mierīgi varu atteikties būt teātra kritiķe un vismaz trīs gadu desmitus briesmīgi uztraucos, ja mani kāds sauca par teātra kritiķi. Lecu gandrīz uz ecēšām. Teicu: «Es esmu teātra zinātniece. Un pirmām kārtām - pasniedzēja.»
Vai uztvērāt to kā apvainojumu? Jūs taču pati savā laikā almanahā Teātris un dzīve esat uzrakstījusi ļoti precīzu un skaistu eseju, ko katrs kritiķis/-e varētu turēt piespraustu pie darbagalda. «Bendes» reabilitācija. Bieži negadās, ka kāds uz nepateicīgo kritiķa profesiju paskatās ar tik dziļu izpratni.
Ne jau apvainojums. Protams, nē. Vienkārši uzskatīju, ka to atbildību nevaru uzņemties. Ļoti cienu daudzus savus draugus teātra kritiķus. Negribēju, ka man pieliek šo apzīmējumu, jo sapratu, ka esmu pasniedzēja un pētītāja.
Dziļi saprotu. No otras puses - teātra kritikai tas ir zaudējums, jo daudzi, arī profesionāļi, režisori jūs uzskata par smalkāko aktiermākslas pazinēju. Arī pēc jūsu fundamentālā pētījuma Latviešu aktiermāksla nekas līdzvērtīgs par šo tēmu nav tapis. Tagad jūsu piezīmes dabū uzklausīt studenti, vai ne?
Nuja. Vai tad viņiem tas nav labi? Ja es pareizi esmu pateikusi... Ja arī neesmu, viņi tāpat var padomāt un secināt - nē, nē, šoreiz viņa maldās. Padomu no malas ne vienmēr var iedot pilnīgi pareizi, bet kāpēc to neiedot? Pamēģini, varbūt noder?
Jūs pati esat studējusi aktiermākslu?
Nū... (Nosprauslojas.) Vispirms es biju iesniegusi dokumentus Arhitektūras fakultātē, bet pēc tam ieraudzīju - Mākslas zinātņu fakultāte! O! Un iesniedzu tur dokumentus. Mums bija brīnišķīga pasniedzēja Milda Paļēviča. Sapratu, ka par glezniecību un tēlotāju mākslu kaut ko zinu, biju daudz gājusi uz izstādēm. Mans tēvs ļoti labi gleznoja kā amatieris savā brīvajā laikā. Viņam bija brīnišķīgs darbs, kurā viņš nodežurēja nakti un tad bija 24 stundas brīvs. Dodies ar savu ģimeni, kur tu gribi! Mēs bieži klīdām pa Latviju. Izkāpām vienā stacijā - klīdām līdz nākošajai pa mežiem, pa upju krastiem, gar jūru. Tas bija tik brīnišķīgi! Man likās, ka to es saprotu. Literatūru arī, tā es domāju, ka vairāk vai mazāk saprotu. Vidusskolā mums bija brīnišķīga draudzība ar diviem vecākās klases zēniem. Mēs pētījām literatūru. Lasījām, mēģinājām saprast, rakstījām dzeju un lasījām viens otram priekšā. Visi mūs sauca par svēto trīsvienību. Par mūziku arī kaut ko sapratu, spēlēju klavieres. Bet par teātra mākslu šķita, ka nesaprotu neko.
Kādā stilā tā dzeja bija?
Katram savējā. Varbūt jūs manējo varēsit izlasīt, jo iespējams, ka to izdos. Turpināju šo vājību arī vēlāk šad tad. Precīzi neatceros, bet, šķiet, līdz kādam trīsdesmit gadu vecumam. Varbūt tas ir interesanti tagad paskatīties, ko tāds cilvēks tur varēja darīt. Mani draugi bija ļoti labi. Viens bija vairāk prāta cilvēks. Domāju, viņš varēja izveidoties par ļoti labu literatūras zinātnieku. Otrs vairāk bija izjūtu cilvēks, atvērts mākslai. Viens ļoti ātri krita, iesaukts armijā, otrs aizmuka, kad juta, ka nāk virsū krievi, un mira kaut kur Amerikā. Arī ļoti sen. Pēdējo vēstuli no viņa saņēmu tad, kad viņš gulēja slimnīcā. Tā ir manas biogrāfijas gan svarīga, gan skaista, gan skumja epizode.
Jums ir vairākas monogrāfijas par aktieriem. Par kuru no tagadējiem aktieriem jums interesētu rakstīt?
Nē, es vairs uz to neesmu spējīga. Es to vairs neesmu spējīga (pa zilbēm). Labi, ka es varu runāt ar cilvēkiem un kaut ko pastāstīt.
Grāmatai vajag tik daudz fiziskā spēka?
Gan fiziskā, gan garīgā. Un saprātiņu arī (smejas).
Bet ja mēs pasapņotu?
Pasapņot? Nemaz neesmu šādā virzienā domājusi. Katrā teātrī man ir kaudze ļoti mīļu aktieru, kurus esmu priecīga redzēt. Neesmu viņus salīdzinājusi. Skriešanās sacīkstes - tur es varētu būt tiesnese. Šitas pirmais rauj ar krūti lentīti, un viss! Bet visās pārējās mākslas nozarēs... Cik es esmu laimīga, ka man nav jābūt pirmās, otrās, trešās vietas devējai! Visur, kur vien ir iespējams, ierosinu, lai ir apbalvojumi, bet nav 1., 2., 3. vieta.