Vērojot reakciju uz Parīzes notikumiem Latvijas t. s. publiskajā telpā, pārņem nogurums. Mēģināšu paskaidrot iemeslus. Tātad iezīmējas divas nosacītas viedokļu grupas. Pirmā deklarē, ka saistīt islāma vārdā slepkavojošus teroristus ar islāma kā reliģijas «saturu» ne tikai nav pamata, bet tas ir arī kaitnieciski. Otrā pauž, ka, protams, likt vienādības zīmi nedrīkst, tomēr kaut kāda saikne pastāv. Negrasos kādu no šiem viedokļiem kritizēt - vienkārši šī metodoloģija (kādas parādības atvasināšana no kultūras, reliģijas, vēstures utt. konteksta) ir daudzkārt praktizēta.
Piemēram, es varētu izpildīt laikrakstam nododamo darbu plānu līdz nākamā gada vidum, uzskaitot visus mēģinājumus saprast, vai ir «kaut kāda» saikne starp vācu sabiedrības sadzīvošanu ar Hitlera režīmu un Vācijas kultūras, vēstures īpatnībām. Simtiem sējumu. Tas pats jautājumā par to, vai ir «kaut kas tāds», kāpēc tieši Krievijā varēja rasties un ilgstoši veiksmīgi pastāvēt cits totalitārs režīms. Šo interpretāciju plūdos ir gan vienkārši smieklīgas (zīdaiņu tīšanas īpatnību ietekme uz vēlāko uzvedību), beidzot ar interesantām un visnotaļ vērtīgām jaunu slāņu un aspektu atklāšanas izpratnē (piemēram, nesen Krievijā iznākušais Aleksandra Pižikova mēģinājums meklēt paralēles starp noskaņām vecticībnieku aprindās un Staļina izvirzīšanos boļševiku vadībā). Tomēr vismaz manā skatījumā šie mēģinājumi sasaistīt kultūras (reliģijas) kontekstu ar to, kāpēc konkrēti indivīdi uzskata par iespējamu citiem atņemt dzīvību it kā ideoloģisku (ne laupīšanas) motīvu vārdā neko daudz nav devuši un nedos. Tiem noteikti ir sava vieta, bet tie nevar padarīt nevajadzīgas citas argumentu versijas.
Ja mēs gribam refleksiju par Parīzi (ar to saprotot ne tikai konkrētos terora aktus) izvest ārpus zobratiņu griešanās tukšgaitā - atkal un atkal cilājot, savstarpēji konfrontējot fragmentus no Korāna utt., mums ir jālūkojas arī citos virzienos. Kāda nozīme ir vardarbības pārpilnībai mūsdienu kultūrā un medijos, kura devalvē cilvēka nāvi un pašu nogalināšanas aktu? Kāda nozīme ir paradigmai, ka indivīds savu vēsti var nodot (īstenot sevi) vien tad, ja piesaista mediju uzmanību, un, lai to savukārt izdarītu, pieļaujami jebkādi līdzekļi? Kāda ir informatīvo telpu pārpludinošo, apzināti vai neapzināti manipulatīvo per se vizuālo tēlu ietekme uz to, kā indivīds veido savus priekšstatus par «labo» un «ļauno»? Kas mūsdienu pasaulē ir noticis ar pašidentitātes formām kā tādām, ja pietiekoši liels indivīdu skaits, ja tā var teikt, tradicionālās formas (brits, vidusslānim piederošais, noteikta mūzikas stila cienītājs un vēl, un vēl) uzskata par viņiem nepietiekoši stingri iezīmētām un meklē ekstrēmākas formas jēgas piešķiršanai savai dzīvei?
Mums ir ļoti daudz tēmu pārdomām.