jūlijā Lielajā ģildē, kurā atšķirīgu repertuāru un pieeju dziedāšanai demonstrēja četri jauktie kori - iepriekšējo Pasaules koru olimpiāžu un citu starptautisku konkursu laureāti no Spānijas, Singapūras, Kanādas un Dienvidāfrikas. Dažādu zemju mūsdienu komponistu skaņdarbi, basku un afrikāņu folkloras elementi, Āfrikas un Āzijas ritmi, aizraujoša priekšnesuma teatralizācija un tērpi - tas viss vienā, iespaidiem bagātā vakarā.
Korī Landarbaso Abesbatza, kuru kopš dibināšanas 1991. gadā Errenterijā joprojām vada industriālo inženierzinātņu doktors, Basku Zemes Universitātes profesors Injaki Tolaretksipi, ir 49 dziedātāji, vidējais vecums - 29 gadi. Atskaņojot gan mūsdienu garīgo mūziku, gan basku tautasdziesmu apdares, koris apliecinājās akadēmiskajā manierē, ko dara izkoptā, teju ziemeļnieciskā kamerstilā. Tas viņiem ļāvis izcīnīt godalgotas vietas vairākos starptautiskos konkursos, taču koptēlā (vismaz raugoties no Baltijas un Ziemeļvalstu koru kultūras skatpunkta) nav nekā pārsteidzoša. Arī Rīgā viņi, protams, ieradušies cīnīties par jaunām godalgām.
Āzijas eksotiku pēc pilnas programmas piedāvāja Singapūras ciemiņi Hwa Chong - Nanyang choir. Ziņu par šo kori ir maz, tās nevairo arī dalībnieku sarakstā norādītā meiteņu skolas mājaslapa, kur kori atrast neizdodas, tāpat kā caurskatot Rīgā notiekošo konkursu grafikus. Toties ir prieks vērot, kā spodri baltās kleitās tērptās meitenes, greznojušās ar lielām, zeltmirdzoši krāsainām zīda šallēm, un apskaužami krietns pulks puišu visu aizrautīgi dzied no galvas. Īpaši uzrunā melanholiska, izjusti izpildīta ķīniešu tautasdziesma un asprātīgi notēlota muzikāla ainiņa, kurā dziedātāji vispirms ir sastinguši visdažādākajās uzvelkamo leļļu pozās. Pēc brīža «lelles» atdzīvojas, atveidojot iedomātu orķestri, kurā labi var redzēt, kurš «spēlē vijoli» vai trombonu un kurš satvēris milzīgo kontrabasu. Ir dzirdēts par Singapūras jaunajām, supermodernajām koncertzālēm bez vietējās profesionālās mūzikas, taču vismaz amatiermuzicēšana skolās ir līmenī.
Visaugstākās vokālās kvalitātes un stilu daudzveidības cienītājus apbalvoja Prairie Voices no Kanādas un Stellenboshas Universitātes koris no Dienvidāfrikas. Kanādas vieskolektīvs kopš 2000. gada strādā kā divu koru Prairie Voices un Horizon apvienojums divu diriģentu Vika Penkraca un Skota Raimera vadībā. Pie mums viņi uzstājās Eiropas koncertturnejas ietvaros. Patīkami, ka koris savu programmu sāka ar Kanādas latviešu komponista, atzīta kormūzikas meistara Imanta Ramiņa opusu (Ave Verum Corpus), vēlāk spilgti demonstrējot gan vokālo izsmalcinātību, tostarp starptoņu niansēšanu, gan vitalitāti - līdz pat dejošanai humorpilnās afrikāņu dziesmas atskaņojumā par līgavu, kura nokavē savas kāzas, taču tas netraucē viesu jautrībai.
Taču vēl košāk un dzīvelīgāk šo pašu kāzu dziesmu izpildīja Stellenboshas Universitātes koris diriģenta Andrē van der Merves vadībā - visvecākais, tradīcijām bagātākais un spilgtākais vakara dalībnieks. Daudzveidīgā repertuārā - no sulīga spiričuela līdz pat britu mūsdienu komponista Gabriela Džeksona filigrānajam opusam - tas pārsteidza ar meistarību, pašatdevi un neparasti jūtīgu muzikalitāti. 1936. gadā sapulcētā grupiņa izaugusi par iespaidīgu vienību - tajā ir 108 dziedātāji. Uz konkursa podestiem Rīgas Sv. Pētera baznīcā visiem pat nepieticis vietas (trīs iepriekšējo koru olimpiāžu Austrijā, Ķīnā un ASV laureāts Rīgā sacenšas trijās kategorijās). Ar dažiem dziedātājiem iepazīstoties trolejbusā, kas stāvēja sastrēgumā, uzzinu, ka no Dienvidāfrikas uz Rīgu ieradušies 19 koru. Zinot, ka cilvēku rocība Dienvidāfrikā nav diezko diža, bet ceļa un uzturēšanās izmaksas koru olimpiādē arvien jāsedz pašiem dalībniekiem, domās retoriski jautāju: nez vai no koru zemes Latvijas uz koru olimpiādi citā kontinentā spētu atļauties doties 19 koru?