Tīra māksla un skatlogi
Sportā meiteni ievirzīja tētis, kas pats startējis militārajā daudzcīņā. «Īsti nevarēju izšķirties - basketbols, volejbols… Tētis teica, lai eju uz vieglatlētiku. Viņa brāļasieva ir vieglatlētikas trenere, es ātri skrēju, viss salikās. Otrajā klasē sāku trenēties, un jau drīz man sāka likt barjeras, jo skrēju, kritu, bet no tām nebaidījos. Barjerskriešana joprojām ir mana pamatdisciplīna,» Inese stāsta.
Savukārt mācīties Jelgavas Mākslas skolā Inesei ierosināja mamma, tautas deju kolektīva vadītāja. Pēc tās absolvēšanas Inese apsvēra stāšanos «lietišķajos» Rīgā, tomēr nolēma vispirms pabeigt parasto vidusskolu. Pēc 12. klases saprata, ka ļoti interesē interjera projektēšana un datorgrafika, tāpēc iestājās LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, lai iegūtu interjera dizainera kvalifikāciju. Programma bija tikko kā izveidota, un varbūt tāpēc no studijām sanācis gūt vairāk komunikācijas prasmju un priekšstata par interjera dizainu nekā praktisku iemaņu. «Gribētos, lai augstskola man būtu devusi vairāk profesionālo zināšanu. Tās lielā mērā esmu guvusi pati, pastiprināti interesējoties par šo jomu,» Inese vērtē. Ziemā viņai bakalaura studijas jābeidz.
Tomēr tagadējais darbs ļauj ikdienā savienot gan interjera dizainu, kurā Inese studējot izvēlējās specializēties, jo tā varēja tikt pie telpisko priekšmetu apguves, gan datorgrafiku, kas pašai tuvāka. Kā Nike brenda vizuālā mārketinga speciāliste uzņēmumā Sportland Inese tagad ir atbildīga par skatlogu un stendu noformējumu Nike veikalos, viņas pārziņā ir arī Nike reklāmas, bukleti, dāvanu kartes u. c. Tas ir darbs ar skicēm un datordizainu, tāpat ar brenda strikto vizuālo vadlīniju ievērošanu. Tīra māksla gluži nesanāk, Inese smaidot atzīst.
Tirgoja, tagad trenē
Līdz šim amatam Inese gan paspējusi padarīt arī ko citu. Jau vidusskolas laikā trenere viņu ieteica paziņam, kas Jelgavā vadīja jaunatvērto fitnesa kluba Atlētika filiāli, un Inese gadu tajā nostrādāja vispirms kā trenera asistente trenažieru zālē, bet vēlāk - kā fitnesa konsultante.
Iestājusies LU, meitene secināja: ja reiz gribas patstāvīgu dzīvi Rīgā, jāmeklē darbs. Viņa pieteicās pārdevējas vakancei Nike veikalā - lielā mērā tāpēc, ka šis zīmols pašai kā sportistei simpatizēja un bija uz savas ādas labi pārbaudīta vērtība. «Man bija viegli, jo es visu par sporta precēm zināju, varēju cilvēkiem ieteikt no praktiskā viedokļa. Bija forši, tomēr sapratu, ka tiešā pārdošana, pircēju uzrunāšana - tas nav priekš manis,» Inese stāsta un uzsver, ka viņas tālāko izaugsmi Sportland ļoti ietekmējis tiešais priekšnieks Sandijs Pinkulis. Viņš pēc kāda laika meitenei piedāvājis gan darbu pie Nike vizuālā mārketinga, gan paralēli darba pienākumiem - arī dalību uzņēmuma rīkotajā labdarības skrējienā Nike Riga Run, kas šogad augustā notiek jau trešo gadu. Pirms tā norisinās regulāri skriešanas treniņi, un Inese tajos ir trenere. Tāpat viņa ir arī daļa no organizatoru komandas, un šajā pasākumā vairāk sanākot mākslinieciski izpausties, jo no nulles bijis jāveido tā stils un noformējums.
«Nike Riga Run ir ļoti foršs pasākums, un man ļoti patīk, ka tajā esmu bijusi jau no paša sākuma un varu redzēt tā attīstību. Cilvēki vairs nav īpaši jāaicina, viņi nāk paši. Pirmajā gadā uz treniņiem nāca līdz 20 cilvēkiem, tagad jau ap 170. Es šajos treniņos jūtos ļoti brīvi, uzlādējos, pat ja tie jāvada pēc garas darba dienas. Man patīk, ka nāk ļoti dažādi cilvēki un kā uz tusiņu, veido jaunas kompānijas, iegūst jaunus draugus. Ir forša atmosfēra,» Inese stāsta. Pati pasākumā desmit kilometrus gan skrējusi tikai pirmajā gadā, otrajā gadā - vairs tikai simboliski ar baloniem rokās bērnu skrējienam pa priekšu, jo organizatorisko darbu dēļ iepriekšējā nakts nebija lāga gulēta.
Izšķiršanās brīdis
Paralēli studijām, darbam un Nike Riga Run Inese jau gandrīz gadu vakaros ir arī vieglatlētikas trenere LU Sporta servisa centrā. «Tagad sanāk, ka nedēļā brīvs man ir tikai piektdienas vakars, brīvdienās parasti ir sacensības,» Inese uzskaita, bet štuko, kā brīvajā laikā iekombinēt vēl arī zīmēšanas kursus, jo šīs lietas mazliet pietrūkst.
Viņa arī atzīstas, ka patlaban dzīvē iestājies tāds kā izšķiršanās posms, jo ir daudz prioritāšu, ne no vienas īsti negribas atteikties, bet stundu skaits diennaktī ir ierobežots, tāpat kā pašas resursi. «Patlaban gribu visu pamēģināt, saprast, kas mani vairāk uzrunā,» Inese saka. No vienas puses, viņa domā par karjeru, no otras - nepavisam negrib atmest savus mērķus sportā, kaut arī uz to sasniegšanu savu iespaidu atstāj laika trūkums un ikdiena pie datora, kas izsūc spēkus.
To, ka līdz šim izdevies visu savienot, Inese uzskata par zināmu panākumu. Barjerskriešanā viņa kopš 2005. gada ir Latvijas izlases sastāvā, startējusi arī Eiropas čempionātā komandām, lai gan līdz nokļūšanai vairākās citās nozīmīgās meistarsacīkstēs pietrūcis pats mazumiņš. «Es jau smējos: Londonā esmu bijusi, bet Brazīlija ir baigi smukā valsts! Man liekas, ka visiem, kas trenējas, mērķis ir olimpiāde.» Inese neizslēdz - kādā brīdī sports viņai varētu kļūt par vienīgo prioritāti vai arī otrādi - nāktu atklāsme, ka karjera ir pirmajā vietā. Bet pagaidām viņa no iespējām neatsakās un sarunā iesprauž vēl kādu mērķi: «Man ļoti patīk animācija, gribu sevi tajā attīstīt un pilnveidot. Eju uz kino uz visām multenēm, gribētos pašai kādu uztaisīt.»