Viņa skrien sava prieka un labsajūtas pēc un jau 26 gadus organizē sacensības skrējējiem. «Citreiz man saka - trakā, kur tu skrien?! Bet tā ir mana dzīve! Ja vilkšos kā gliemezis, neko neizdarīšu un nebūšu arī vesela. Bet man ir jāpaspēj viss!» uzsver Līvija Muša - Jūrmalā vecākā skrējēja.
Vieglāk skriet nekā iet
«Skriešana jau tāds zirgu sports,» pajoko Līvija Muša. Viņa stāsta, ka pamati skriešanai kā hobijam un dzīvesveidam likti jau bērnībā. «Tēvs, māte, es un vecāmāte dzīvojām Madlienā, īstos laukos, un skola no mājām bija tālu - 10 kilometru. Vai gulēšu internātā? Nē! Katru dienu šo ceļu mēroju kājām, tikai ziemā uz skolu ar zirgu veda. Tā rodas izturība, jo bija jāiet ātri. Tā arī dzīve pagājusi - visu laiku kustībā. Es neatceros, ka savā mūžā nebūtu skrējusi. Pat bērnībā, dzīvojot pie Ogres upes, man patika skriet pa pļavām. Arī tagad man ir vieglāk skriet nekā iet. Es vispār neprotu iet lēnām.»
Dzīvi saistīt ar sportu Līvijai nebija sapnis, lai gan, kā pati atzīst, šajā ziņā viņai varētu būt dabas dots talants, ko sākusi attīstīt vieglatlētikā. «Rezultāti bija, sāku braukt uz Rīgu trenēties. Bet man patika labāk apprecēties,» smej Līvija un piebilst - kuram gan 18 gados patīk cītīgi trenēties... Patiesībā Līvija vienmēr gribējusi būt dārzniece, tāpēc iestājusies Bulduru dārzkopības tehnikumā. «Es nekad, nemūžam nemainītu šo profesiju. Arī tagad nemainītu nevienu citu darbu pret darbu ar zemi, puķēm un augiem. Mammai laukos bija daudz puķu - jo īpaši dālijas un gladiolas. Patika man šī dzīve tuvu pie dabas. Arī šajos gados - ja ir slikti, eju pie dabas. Lai gan no 1962. gada dzīvoju Jūrmalā, eju uz mežu, nevis uz jūru. Jūra nav mana,» atzīstas Līvijas kundze.
Vienu dullo vajag
Līvijai Mušai pilna māja ne tikai ar istabas puķēm, jo īpaši orhidejām, bet arī ar apbalvojumiem. To ir tik daudz, ka daļa pat salikta kastēs. Tikai šī gada jūnijā vien viņa pabijusi skriešanas mačos Rīgā, Ventspilī, Carnikavā - Zibens skrējienā, kur ieguvusi 1. vietu. «Carnikavā noskrēju «trīnīti», vairāk nedeva. Bet mēs ar draudzeni pēc tam aizgājām, pašas pa mežu noskrējām nākamo trasi - sešarpus kilometrus, jo pēc trim kilometriem nebija gandarījuma,» stāsta Līvija. Arī nupat aizvadītajos Jāņos viņa piedalījusies skrējienā Cēsīs, bet 28. jūlijā ar Jūrmalas komandu piedalīsies veterānu mačos Jelgavā.
2007. gadā Līvijai Mušai tika pasniegta Jūrmalas gada balva sportā par mūža ieguldījumu, par saņemto apbalvojumu viņa teic: «Vienu dullo jau vajag, kas dara un organizē. Jo skriet jau grib visi, bet organizēt gan ne. Kādam tas jādara.» Jau no 1989. gada Jūrmalas skrējēju klubā un arī tagad - sadarbībā ar Jūrmalas domi - viņa organizē skrējienu seriālus Dzintaru apļi. Sešpadsmit gadu organizējusi arī skrējienu seriālus Bruņurupucis. Šiem gan nav saistības ar palēninātu seniora soli konkrētajā sporta disciplīnā, bet ar piesaisti vietai - Bruņurupucis tradicionāli norisinās reizē ar Jomas ielas svētkiem Majoros. Šogad tas iecerēts 5. jūlijā, skrējiens notiks gar jūru.
Kopumā 12 gados Līvija Muša ir noskrējusi 20 maratonu, ar labāko ātrumu - trīs stundas un 43 minūtes. Viņa atceras savu pirmo maratonu Bulduros, kad 35. kilometrā, kas esot lūzuma punkts, vairs nav sapratusi, «uz kuru pusi kājas lokās», bet tagad, seniores gados, par skriešanu runā ar labsajūtu. Pēdējā laikā garās distances gan seniore vairs neskrien, tikai līdz 10 kilomeriem - nedrīkstot veselības problēmu dēļ.
Jādzīvo šodienai
Pirms vairākiem gadiem Līvijas kundze izcīnījusi uzvaru pār ļaunu slimību un tagad atzīst: «Protams, ne vienmēr var justies vesels. Ja nebūtu bijusi tā smagā operācija, kad jūties kā otrreiz atgriezies dzīvē... Tas posms lika daudz ko pārvērtēt. Citādi dzīvi vērtēt - sapratu, ka agrāk esmu pievērsusi uzmanību visādām muļķībām, tas nav vajadzīgs. Par rītdienu tāpat neko nevar izdomāt, jo nezini, kas būs rīt, bet pagātne - tā jau ir pagājusi. Ir jādzīvo šodienai!»
Viņai prieks un gandarījums, ka meita pievērsusies sportam - strādā sporta skolā par treneri un sporta skolotāju, arī divpadsmitgadīgais mazdēls Markuss «skriešanā iejūgts». «Meitu savulaik visur uz sacensībām ņēmu līdzi - tā viņa iemācījās peldēt, šaut, slēpot. Viņa izauga kopā ar mani - tāpat kā tagad mazdēls aug kopā ar savu mammu. Pašlaik abi atrodas Ķemeros, jaunsargu izdzīvošanas nometnē. Mamma vada nometni, un bērns arī piedalās. Man patīk tāds modelis, patīk aktīvs dzīvesveids,» uzsver seniore. Kādi ir Līvijas kundzes sapņi tuvākajai nākotnei? «Mans sapnis saistīts ar kalniem - pēc horoskopa taču esmu Mežāzis,» stāsta seniore. Pirmoreiz kalnus viņa ieraudzījusi ceļojumā pa Itāliju: «Braucām autobusā, bija četri no rīta - visi gulēja. Pamodos no tā, ka jutu tādu īpatnēju, aukstu, skaidru gaisu - mēs braucām pāri kalnu pārejai. Ar to man arī pietika, lai saslimtu ar kalniem.»
Līvijas draugu loks cieši saistīts gan ar skriešanu, gan ar ceļošanu. Līvija saviem bijušajiem darba kolēģiem divreiz gadā organizē ekskursijas - gan tepat pa Latviju, gan uz tālākām zemēm. «Esam apceļojuši daudz zemju - Čehiju, Poliju, bijām Norvēģijā, ļoti patika Šveice un Horvātija, pabijām Slovākijā, šogad brauksim uz Slovēniju.» Līvijai ir vairāki neapgūti kalni, uz kuriem noteikti jāaizbrauc - viens no gaidāmajiem ceļojumiem būs saistīts ar daudzus kilometrus garu pārgājienu kalnos. «Būs vajadzīga izturība, bet, kamēr vēl varu, tas jāizmēģina. Skriešana... Ir pabūts tik daudz mačos! Man nekas vairs nav jāpierāda. Un tās medaļas - kur gan likšu? Skriešana lai paliek savam priekam.»