Diskusijā jutu, ka divām partijām - Zatlera Reformu partijai (ZRP) un Vienotībai - ir kaut kāda vīzija, mērķis, uz kurieni mēs gribam aizvest cilvēkus un kādēļ izglītības sistēmai kardināli jāmainās. No pārējām partijām es tādu nejutu. No pārējiem runātājiem, vismaz šajā sarunā, es guvu priekšstatu, ka jāturpina līdzšinējās reformas, taču nav īsti skaidrs, kāpēc tās ir vajadzīgas vai uz kurieni mēs mēģinām aiziet.
Izglītībai jāpiedāvā cilvēkam iespējas atrast savu potenciālu, savas stiprās puses un vienlaikus arī iegūt tās prasmes, kas ir vajadzīgas cilvēkam, kuram būs jāmācās mūža garumā. [Ir jāsaprot] tas, ka [nākotnē] būs jāmaina nodarbošanās vairākas reizes, tas, ka cilvēkiem ir vajadzīgas patstāvīgās mācīšanās prasmes, tas, ka viņiem arī jāmācās uzņemties atbildību par savu nākotni. Kas ir ļoti būtiski modeļos, ko partijas piedāvā, jo faktiski tas, par ko mēs maz runājam, - arī finansēšanas modeļi ļoti ietekmē cilvēku motivāciju kaut ko darīt vai ne. Attiecībā uz augstāko izglītību jo īpaši - kādus lēmumus cilvēks pieņem un vai uzskata, ka tas ir viņa lēmums, ko viņš tālāk mācīsies, vai viņš gaida, ka valsts viņam pateiks priekšā, un gaida no valsts, ka viņam būs garantēta darbavieta, beidzot augstāko mācību iestādi. Tas ir tas, ko es gribēju vairāk dzirdēt no visām partijām, - vai viņi ir domājuši par to, vai darīšana kā līdz šim vai arī jauns modelis tiešām būtiski ietekmēs to, kā cilvēki uzvedas šajā sistēmā. Jo tas ir pats būtiskākais - lai reformu varētu ieviest, vajag domāt par to, kā cilvēki uzvedīsies.
Viena lieta, kas man likās būtiska, - partiju nopietnība par to, vai izglītība ir viņu prioritāte, pirmām kārtām ir atkarīga no tā, kādu cilvēku viņi virza par savu izglītības ministra amata kandidātu. Uz to ir svarīgi paskatīties vēlētājam, jo, lai izglītības ministrs paveiktu nozīmīgas izmaiņas, ir ļoti būtiski, lai šim cilvēkam ir politiskā ietekme. Jautājums ir, vai partija virza politisku smagsvaru izglītībai vai politisks smagsvars tiek virzīts Finanšu ministrijai, Satiksmes ministrijai. Mēs zinām, ka ZRP oficiāli izvirzījusi Robertu Ķīli. Man nav skaidrs, vai Sarmīte Ēlerte būs kandidāte izglītības ministra portfelim, bet šie ir cilvēki, kas ir smagsvars.
Īsti līdz galam ne no viena politiskā spēka nedzirdēju, vai viņi ir līdz galam izdomājuši, kā reformu pabeigs. Mums kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir bijuši 15 izglītības ministri, neviena izglītības reforma nav pabeigta līdz galam. Tās ir atstātas pusratā. Līdz ar to cilvēkiem ir alerģija pret vārdu «reforma» izglītības sistēmā, kas ir nepareizi. Apakšas pilnīgi neuzticas augšām. Tad ir jautājums, kā šajā politiskajā situācijā kaut ko var ieviest. Attiecībā uz skolām jo īpaši, arī attiecībā uz augstskolām ir jāskatās, kas būs tas grūdiens, lai sāktos pārmaiņas. Domāju, ka ideja par vaučeru sistēmu vispārizglītojošajās skolās - tā ir arī grūdiena iespēja.
Es īsti nepiekrītu S. Ēlertei no Vienotības, ka galvenais, kas mainīs mācību metodes skolās, ir tas, ka skolotājiem ir vajadzīgi vēl vairāk tālākizglītības kursi un labi kursi. Tālākizglītības kursi skolotājiem ir bijuši kopš 90. gadiem. Simtiem. Pašlaik mēs investējam miljonus no Eiropas Savienības struktūrfondiem skolotāju tālākizglītībā.
Viens piemērs, kāpēc lietas nav mainījušās, bija, ka desmit gadus ilga projekts par kritiskās domāšanas attīstības metožu ieviešanu skolās. Pēc tam, kad tika veikta projekta izvērtēšana, tika konstatēts, ka pārmaiņu sistēmā nav bijis. Tas vispirms ir tāpēc, ka skola kā institūcija nav mainījusies. Tas nozīmē, ka skolā kā institūcijā ir jāinvestē. Es nedzirdēju no diskusijas dalībniekiem, ka kāds ir domājis par mehānismu.