Konsekventāku humānisma un demokrātijas interešu aizstāvi kā Sokurovu, turklāt augstas raudzes intelektuāli un izcilu savu amata meistaru, ir grūti atrast - gan Krievijas, gan arī Eiropas kultūras kontekstā. Savukārt viņa filma Fausts ir savdabīgs mākslinieka spīta paraugs - ar šo filmu, ko Sokurovs uzņēmis vācu valodā, ar vācu aktieriem, bez kuriem, viņaprāt, nav iespējama Gētes Fausta pasaule, viņš pieliek punktu savai varas tetraloģijai - filmām par tirāniem un kārdinājumiem, arī par vienu no lielākajiem cilvēka kārdinājumiem - ar varu. «Jo cilvēks ir neapmierinātāks, jo diskomfortablāk viņš jūtas, jo lielāks ir viņa apdraudējums sabiedrībai,» tāda ir Sokurova attieksme pret savas varas tetraloģijas (Molohs, Vērsis, Saule, Fausts) varoņiem Staļinu, Hitleru, Japānas imperatoru Hirahito, arī Faustu, kas Sokurovam kalpojis kā vispārinošs tēls cilvēka vājumam un varaskārei. Būdams viens no izcilākajiem Krievijas autoriem, kurš nekad nav gājis pavadā ne varai, ne masu skatītāja gaumei, Sokurovam starptautiskajā arēnā nav klājies rožaini. Kaut daudzas viņa filmas (Molohs, Vērsis, Saule. Aleksandra) ir bijušas ietvertas svarīgā Kannu kinofestivāla konkursa programmā, Sokurova filmu lēnais ritms, atšķirība no mūsdienu filmu pamatstraumes, uzstājīgā vēlme kino izteiksmes līdzekļus izmantot sabiedrības procesu un vēstures analīzei, nevis patēriņa baudām, Sokurovu ir nostādījušas līdz galam «nesaprastā» mākslinieka statusā. Viņa unikalitāte tiek respektēta, taču ar balvām nav tikusi novērtēta.
Tie, kas pasaules kinofestivālus uztver līdzīgi pasaules futbola čempionātiem, saskaitījuši, ka pasaules senākā, Venēcijas kinofestivāla vēsturē krievu režisori pie Zelta lauvas tikuši četras reizes (to saņēmis Andreja Tarkovska šedevrs Ivana bērnība, Ņikitas Mihalkova Urga un Andreja Zvjaginceva Atgriešanās). Tikpat daudz reižu šo balvu saņēmušas arī amerikāņu filmas (pērn tā bija Sofijas Kopolas Kaut kur) - tā ka «lielvalstis» Venēcijā savus rēķinus ir «nolīdzinājušas», taču Sokurova uzvara ir arī adekvāts izcila mākslas darba novērtējums, un to novērtējusi tieši amerikāņu režisora Darena Aranofska (Melnais gulbis u. c.) vadītā žūrija. Būtībā novitātes un izaicinājuma ziņā (kaut ir runa par radikāli atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem) Venēcijas 20 konkursa filmu kontekstā līdzvērtīga Faustam šķita tikai Stīva Makvīna filma Kauns, spēcīga mūsdienu urbānās dzīves un seksuālo atkarību analīze, - tā tika novērtēta ar labākā aktiera balvu britam Maiklam Fasbinderam. Pārējās balvas nonāca pie filmām, kuras uzsvērti akcentēja sociālās tēmas. Sudraba lauvu - balvu par labāko režiju - saņēma ķīniešu režisora Ren Šana Ren Haja filma Cilvēki kalni, cilvēki jūra (People Mountain People Sea) - vēstījums par vīrieti, kurš atgriežas dzimtajā ciemā, lai atrastu brāļa slepkavu. Volpi kauss kā labākajai aktrisei tika ķīnietei Deanijai Jipai (filma Vienkāršā dzīve), apliecinot Ķīnas kino spēku. Žūrijas speciālbalvu saņēma itāļu sociālā drāma Terraferma/Cietā zeme (rež. Emanuels Krialese).