«Koks uz takas var nokrist šodien vai rīt, to nevar prognozēt. Ja sabiedrība sāks kašķēties par to, ka dabā noris tās dabiskie procesi un mēs ar slotu neesam iztīrījuši taciņas, būsim spiesti atteikties no cilvēkiem pieejamiem dabas apskates objektiem,» norāda Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte. Ārzemēs daudzās aizsargājamās teritorijās dabas infrastruktūras takas ir vēl neskartākas. Izvēloties maršrutu, jārēķinās ar iepriekš pieejamo informāciju par maršruta garumu un paša spēkiem to veikt. «Ir objekti, kuros varam izveidot pieeju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, taču ne visur, jo dabiskie apstākļi to nepieļauj. Jāsaprot, ka ir parki, ir atpūtas objekti, bet šīs ir dabas izziņas takas,» uzsver D. Sāmīte. Galu galā mežā soliņi neaug, var apsēsties arī uz ciņa.
Nacionālo parku apsaimniekotājiem ir pretenzijas pret apmeklētājiem, kuri atkritumu konteinerus pie apskates objektiem pārpilda ar sadzīves atkritumu maisiem, jo gan putni, gan meža dzīvnieki izrevidē konteineru saturu un izplata to apkārtējā teritorijā. Šāda problēma vērojama arī pie Slīteres bākas. Tāpēc iedzīvotāji tiek aicināti neatstāt atkritumus īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. «Nacionālais parks ir sabiedrībai atvērts, taču cilvēkiem šeit jāpielāgojas dabai,» uzsver D. Sāmīte.