Pēc dažām dienām, kad izrādījas, ka ziņas nav patiesas, Almerijā Andalūzijā gurķu krīzes skarto uzņēmēju grupa plkst. 9.30 no rīta liftā dodas uz sapulci, kurā spriedīs par zaudējumiem, ko izraisījusi krīze. Nezinot, ka liftā ir arī reportieris, vīri «nolaiž tvaiku» par iepriekšējā dienā apstiprināto ES kompensāciju 200 miljonu eiro apmērā. «Tagad ES plāno mums sniegt labdarības dāvanas, kas mums nesedz zaudējumus, tā nauda ir visai Eiropai un mēs no tās iegūsim 0,5% jeb nieku vien. Mums nepieciešami vismaz 18 miljardi eiro,» viņi šķendējas.
Neviens no viņiem nevēlas runāt ar presi un vēl jo mazāk ar vāciešiem. Almerijā pavasara ražas sezona bija tuvu beigām, un gurķu aizliegšanai sekoja noliegums citiem dārzeņiem, un arī pipari, ķirbji, tomāti, salāti un arbūzi un melones netika pie patērētājiem. «Tas bija liels trieciens Spānijai. Ja šādi tiktu aizvainota Francija, mums jau būtu pieteikts pilsoņu karš, bet, tā kā mēs Spānijā esam tādi, kādi esam, un mums ir s..a pārstāvji, tā mums iet,» man saka viesmīle, kura atnes kafiju un grauzdiņu brokastīm. «Mums, spāņiem, ir tas, ko esam pelnījuši, un mūs neciena, jo mēs viegli novelkam bikses - zaudējam stāju,» bārā saka kāds klients, kas noklausījies manu sarunu ar viesmīli.
Vissmagāko triecienu saņēma uzņēmums Frunet (Algarrobo Malagā), kurš tikko bija iegādājies Almerijas gurķus eksportam uz Vāciju, un dažu minūšu laikā pēc tam Frunet telefoni jau bija karsti - tik daudz zvanu viņi saņēma ar atteikumiem. Algarrobo ciems ziņās kļuva slavens ne jau nu ar savu mierīgo un rāmo dzīvi, bet kā vieta, no kuras teorētiski nāca inficētie gurķi, kas nogalināja vairākus cilvēkus. Kornēlijas Prīferes-Štorksas teiktais bija lāsts.
Pēc pāris dienām Frunet kooperatīvs jau bija nolīdzis Vācijas advokātu biroju Linden Partners, kas iesniedza administratīvo prasību Hamburgas tiesā pret Vācijas iestādēm par zaudējumiem, ko radīja gurķu krīze. Pirmā prasījuma mērķis bija iegūt piekļuvi Hamburgas iestāžu pierakstiem, ko tās bija atteikušās iesniegt. Dārzkopības sektors aprēķināja 200 miljonu eiro zaudējumus nedēļā, ko radījuši ierobežojumi Spānijas dārzeņiem.
Stādu rauj laukā
Almerijā cilvēki dzīvo galvenokārt no augļu un dārzeņu vākšanas. Elehido un Nijara ir Spānijas karstākās zonas, kur koncentrējas simtiem uzņēmumu, kas nodarbojas ar augļu un dārzeņu audzēšanu un vākšanu. Šīs vietas pazīstamas kā plēves jūra, jo teritorija no gaisa šādi izskatās plēvju dēļ, kas klāj siltumnīcas. Šī zona iepriekš presē kļuva slavena ar tēmu par Āfrikas imigrantu koncentrāciju, kuri meklē darba iespēju uzņēmumos, lai tiktu legalizēti kā darbinieki.
Britu laikraksts The Guardian nesen publicēja rakstu par strādnieku dzīves nenodrošinātību. «Lielākā daļa nelegālo imigrantu dzīvo patiesā verdzībā,» saka Marina, viņas nevalstiskā organizācija strādā ar sievietēm, galvenokārt prostitūtām. «Ir daudz ko teikt par zemniekiem un uzņēmējiem, ne tikai to, ko tie sēj un vāc, ir jāizmeklē vairāk, bet uz to ES piever acis,» saka vietējā žurnāliste.
Reti kurš Elehido un Nijarā vēlas komentēt gurķu krīzi, bet mazajiem uzņēmumiem kā Candelaria klusēšana nav prātā. «Mēs esam zaudējuši vairāk nekā 18 000 eiro, ko ieguldījām gurķu sēklās, stādīšanā un ražošanā, izlietojām tūkstošiem galonu ūdens un ķimikāliju,» stāsta īpašnieks, kamēr viņa meita un tās draudzene izmet atkritumos kilogramiem ķiršu tomātiņu. Sieviete skaidro, ka ģimene visu naudu zaudējusi un nevar gaidīt, kad to atgūs. Jaunā sezona sākas augustā, un nebūs naudas, ko ieguldīt ražā: «Būtu nepieciešams vēl viens aizdevums no bankas, un riskēt, baidoties, ka Eiropas Savienība neatceltu importa aizliegumu augļiem un dārzeņiem no Spānijas, atstājot mūs daudz sliktākā situācijā, nekā es esmu tagad.» Candelaria pieder daži hektāri zemes, tajos strādā abi īpašnieka bērni un viens rumānis. Marija, īpašnieka meita, rāda, kā rāvusi no zemes ārā gurķu un tomātu stādus, lai zemē varētu stādīt no jauna.
Darbs 60 grādu karstumā
Siltumnīcas, kurās aug gurķi, tomāti, pipari un citi dārzeņi, pusdienlaikā karstums ir vairāk nekā 50 grādu, padarot neiespējamu strādāšanu. «Cilvēki mirst,» saka rumāņu strādnieku meitene, «tā ir kā milzu pirts, kur dzīvība tiešām ir briesmās.» Katru dienu darbinieki nāk ļoti agri no rīta, kad saule vēl nav sasildījusi siltumnīcu hektāru tūkstošus.
Džons ir nīderlandiešu uzņēmējs, kas precējies ar krievieti, un viņa kompāniju Eko4you arī skārusi krīze. «Mūs krīze noķēra sezonas vidū, gandrīz beigās, un, kā jūs varat redzēt, mēs šobrīd strādājam tikai ar dažiem darbiniekiem,» viņš stāsta.
Isabela, lauksaimniecības inženiera, kas strādā Džona uzņēmumā par kvalitātes kontrolieri, līgums beidzas pēc pāris mēnešiem, un viņš joprojām nav pārliecināts, vai tas tiks atjaunots. «Cilvēki šeit pārtiek no lauksaimniecības, un tā rada daudz darba vietu. Tas, ko publicēja The Guardian, ir tikai īslaicīga problēma un tādēļ nevar spriest par visiem darba devējiem, prese ir nodarījusi mums daudz posta, tāpēc nevēlos pārāk daudz runāt ar plašsaziņas līdzekļiem.» Jautājot cilvēkiem par viņu darba līgumiem, atbildes vietā saņemu klusumu, cilvēki aizgriež galvu, neviens nevēlas runāt.
Hosē Antonio ir portugālis, kurš ieradies Almerijā nesen. «Mana dzīve nav bijusi viegla, no bērna kājas strādāju ar govīm un daudz ko iemācījos. Atbraucu šeit, apprecējos, un tagad man ir viens hektārs zemes, kur aug tomāti, gurķi un arbūzi. Ar šo nolādēto krīzi zaudēju daļu arbūzu un tomātu produkcijas un 10 000 eiro ienākumu un investīciju.» Hosē Antonio plāno cīnīties un cītīgi strādāt un riskēs, augustā stādot tomātus un gurķus oktobra ražai. «Darbu mēs darām paši - sieva un es, un dažreiz pieņemam darbā kādu, tas ir ļoti grūts darbs, un mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, mums jāievēro ļoti stingrās Eiropas Savienības veselības un kvalitātes kontroles prasības,» viņš stāsta.
Elehido uzņēmuma Murgiverde pārstāve Dienu aicina noskatīties gurķu iepakošanu. Izrāde ir drūma, jo tikai viena sieviete tīra ražošanas mašīnu, pārējās stāv malā. Citur rūpnīcas strādnieki demontē mašīnu un vairākas sievietes tīra tās daļas. «Pirms dažiem mēnešiem šī mašīna darbojās 24 stundas dienā, vairāk nekā simts darbinieku šķiroja un tina plēvēs gurķus, tagad jūs varat redzēt, mēs esam demontējuši iekārtas, lai sagatavotos nākamajai sezonai. Tā nav dzīve.»
«Šī sociālistu valdība ir katastrofa,» saka vīrietis, sūcot alu Almerijas bārā, «bet visi ir vienādi, mēs ticējām viņiem kā muļķīši un, tā kā mēs esam stulbi, tos ievēlējām, maksājam nodokļus, lai tiem būtu lielas mājas un luksusa jahtas un tie varētu mūs sodīt ar absurdiem likumiem. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās balsoju ar tukšu biļetenu, jo vairāk mūsu būs, jo vairāk būs bļāvēju pie valdības.»