augustā). Trešdien feisbukā allaž dzīvespriecīgi smaidošais Sturua apraksta savas izjūtas šādi: «Kaifoju, guļu, ēdu augļus (šķiet, esmu pārēdies…) - īsi sakot, mani nocēla no amata, esmu brīvs, esmu brīvībā! The Freedom! - tas, lai mani saprastu gruzīnu amerikāņi.»
Kas tad patiesībā bija noticis, lai Kultūras ministrija rīkotos tik radikāli, labi saprotot, ka bez ievērības un starptautiska skandāla nepaliks Roberta Sturua (1938), ievērojamas teātra pasaules autoritātes, atbrīvošana no slavena teātra - un Šotas Rustaveli teātris tāds neapšaubāmi ir - līdera posteņa, ko viņš ieņēma kopš 1979. gada, teātra, kura pasaules slavu tieši viņš veidoja ar savām lieliskajām izrādēm Kaukāza krīta aplis, Ričards III?
89 iestudējumi
Jā, Tbilisi teātra institūta absolventa Roberta Sturua CV var lepoties ar 89 iestudētām izrādēm daudzās pasaules valstīs (abas nosauktās, pazīstamākās izrādes - Kaukāza krīta aplis un Ričards III - 80. gados, drūmākajā padomju stagnācijas laikā, viesojās arī mūsu Dailes teātrī), viņa vadībā Rustaveli teātris iemantoja mājīga, ciemiņiem allaž laipni atvērta, demokrātiska pasaules teātra centra un tikšanās vietas slavu - šo rindu autors, piemēram, tieši Rustaveli teātrī uz Tbilisi centrālā Rustaveli prospekta pirmo reizi tikās ar XX gadsimta teātra ģēnijiem Pīteru Bruku, Vanesu Redgreivu, Marselu Marso. Un apbrīnoja Sturua skarbo teatrālo fantāziju, kas režisora izrādes pārvērta augstvērtīgā «izklaidē prātam», - jā, viņa izrādes bija drūma brehtiāniska humora apstarotas, īpatni klauniskas, tirgus balagāna estētikas un «sakrālo šausmu» piepildītas. Omulīgais režisors par pasaules uzbūvi diez ko augstās domās vis nebija. Viņš, tā vismaz jautās, bija kategoriski kritisks pret jebkuru režīmu un iekārtu, kas jelkādā formā paverdzina vai ideoloģiski zombē cilvēkus.
Nevienam Tbilisi nebija noslēpums, ka Sturua allaž bija kritisks pret varu, jebkuru varu - it kā šāds «statuss» būtu mākslinieka dabiska prerogatīva, «dāvāta no Dieva». Taču konflikti ar varu līdz šim noritēja mākslas teritorijā.
Prezidents un svīta
Piemēram, pirms gada Sturua savā teātrī iestudēja izrādi - jaunā dramaturga Lašas Bugadzes lugu Zaldāts, mīlestība, miesassargs un prezidents, kurā visnotaļ neglaimojoši attēlota «kādas mazas Eiropas valstiņas» varas elite ar paranoidālo prezidentu un viņa dzīvnieciski pakļāvīgo svītu priekšgalā (mums, kas šo Sturua izrādi vērojām Nicas starptautiskā teātra foruma skatē, neradās ne mazākā šaubu ēna, par kuras valsts prezidentu ir runa, - epizode ar bēdīgi slaveno Gruzijas oficiālā līdera Mihaila Saakašvili kaklasaites ēšanu TV intervijas laikā šaubas likvidēja; vēl trakāk - Eiropas liberālajiem intelektuāļiem bija dziļš pārsteigums un mulsums, no teātra skatuves uzzinot, piemēram, to, kā šajā «vārdā nesauktajā valstiņā» tiek veidotas prezidentam lojālas, bezierunu paklausīgas drošības struktūras un spiegu/ziņotāju tīkls…). Tomēr šajā izrādē - politiskā pamfletā - netika pārkāptas «sarkanās līnijas», un uz skatuves notiekošais sarkastiskais balagāns bija teatrāla līdzība par jebkuru valsts vadītāju, kurš uzurpējis sev «dieva-soģa» tiesības.
Taču šogad Sturua konflikts ar Gruzijas politisko eliti pieņēma konkrētas formas - teātra pasaulē cienītā autoritāte sāka parādīties Saakašvili opozīcijas mītiņos un uzstājās ar politiskām runām. «Es nekad neesmu slēpis savu kritisko noskaņojumu pret pašreizējo Gruzijas vadītāju, problēma ir tā, ka viņi šo kritiku ignorē un par to atriebjas ar administratīvām represijām,» tā komentē Sturua.
Jūlijā Roberts Sturua nāca klajā ar paziņojumu, ka «gruzīnu tautai jāatsakās no pašreizējās valsts politiskās vadības - tāpat kā savulaik vācieši atteicās no Hitlera. Gruzīniem vajadzētu nožēlot grēkus. Valsts vadība jāpārņem Gruzijas baznīcai, kas vienīgā saglabājusi savu autoritāti nācijas priekšā - tikai tā mūsu valsts var tikt glābta. Ja turpināsim pielūgt amerikāņu naudai kalpojošo Sātanu, Gruzijai nebūs nākotnes. Nedrīkst vadīt valsti ar nolūku gūt personisku labumu savai ģimenei un šauram sevišķi pietuvināto personu lokam. Tas tracina gruzīnus. Ir jādomā par visu nāciju un valsti, jo vārds «prezidents» nenozīmē «privātbizness»» (Sturua intervija iknedēļas avīzei Visi jaunumi).
Saakašvili cinisms
Sturua pārmet Saakašvili to, ka pēc apkaunojošās Gruzijas teritoriju zaudēšanas 2008. gada augusta karā ar Krieviju prezidentam vajadzēja atkāpties no amata - «tā būtu darījis jebkurš civilizētas Eiropas valsts vadītājs». Tā vietā Saakašvili esot «sarīkojis sev reklāmas akciju - ar ASV dzīvojošo gruzīnu biznesmeņu starpniecību organizējis Holivudas filmas uzņemšanu par šo kaunpilno karu (runa ir par režisora Renija Hārlina B kategorijas grāvēju Piecas dienas augustā/5 Days of War, kas ASV neiznāca pat uz kinoekrāniem, bet uzreiz tika izdots DVD versijā - N.N.), kurā sevi pasniedza kā dārgos apzeltītos apartamentos strādājošu prezidentu, kas visu zina un saprot, vainojot karadarbības neveiksmēs Eiropas Savienības līderu gļēvo piekāpību Krievijas priekšā».
Sturua turpina: «Saakašvili cinisms turpinājās arī šogad - viņš 26. maijā pieņēma armijas parādi, ar brutālu spēku turpina izgaiņāt opozicionāru mītiņus, ar prezidenta slepeniem rīkojumiem pazūd cilvēki, un par nabadzīgās Gruzijas nodokļu maksātāju naudu viņš atveda uz filmas Piecas dienas augustā pirmizrādi Tbilisi Šāronu Stounu, kurai ar šo draņķīgo filmu vispār nav nekāda sakara, toties prezidents izvizināja Pamatinstinkta veco zvaigzni savā personiskajā lidmašīnā, samaksājot par vizīti aktrisei pusotra miljona dolāru lielu honorāru.»
Taču acīmredzot «noziedzīgā Saakašvili režīma», kā to sauc Sturua, pacietības mērs lūza, kad teātra režisors izplatīja paziņojumu, kurā pašreizējo prezidentu Saakašvili nosauca par «armēni, kurš nekad nesapratīs, ko vēlas gruzīnu tauta» (Mihailam Saakašvili tiešām ir daļa armēņu senču). Tieši pēc šā paziņojuma Gruzijas kultūras ministrs aizsvilās: «Mēs necietīsim jelkādus ksenofobiskus un nacionālistiskus izteikumus, jo vairāk no sabiedrībā populāru autoritāšu puses.» Pēc nedēļas no KM sekoja 9. augusta rīkojums.