Bija jau jauki Tautas partijai (TP) ziedu gados dižoties ar kuplo biedru skaitu un iespaidīgo pārstāvniecību pašvaldību galvgalī, bet jau tolaik šķita aizdomīgi: vai tik šim milzim kārtējo reizi nav māla kājas? Vai tik tā spožums tieši šā pārliekā spožuma dēļ nav uz izdzišanu? Tā šaubīties nācās tiem daudzajiem iedzīvotājiem, kas Saeimas un pašvaldību vēlēšanās vadījās pēc atšķirīgiem principiem, vietējā līmenī atbalstot partiju, kuru no centrālās varas vēlējās turēt šāviena attālumā. Zināmā mērā tā gadījies visām lielajām partijām, tomēr tik masveidīga elektorāta atšķirība starp pašvaldībām un parlamentu kā TP gadījumā ir radījusi šizofrēnisku situāciju, kuras risināšanai pēc TP fiasko nesenajās vēlēšanās dažu pašvaldību līderu aiziešana no partijas un ieceres veidot jaunu vai jaunas reģionālās partijas ir pilnīgi normāla.
Katra šāda cilvēka izšķiršanās un šāda gadījuma raksturojumā noteikti ir kas individuāls, tomēr moralizēt par biedru pamešanu grūtā laikā ir lieki. Jau piesauktais elektorāta atšķirīgums bija simptomātisks pārāk ilgi, tāpat kā laiku pa laikam atskanējušās sūdzības par TP varas vertikāles augšgala un pat ne tik ļoti ierindas biedru komunikācijas grūtībām, tāpēc situācijas nevēršanai par labu attaisnojuma nav. Skaidrojums gan ir: tā būtībā nav bijusi nopietni domāta kā demokrātiska, sevi atjaunot spējīga vienība. TP ir spožs polittehnoloģijas produkts, kas dziest.