Sadusmojos un uzrakstīju paša prātulu. O, jā, šī esot īstā! Kas autors? Francis Usāns! Nobrīnījās, bet akceptēja. Pusdienas pārtraukumā prātula tika mutiski publiskota darbabiedru vidū. Vēlāk Andris Jakubāns un Ēriks Hānbergs manus aforismus izmantoja laikrakstā, Reinis Ādmīdiņš laida gaisā Latvijas Radio, no skatuves lasīja aktieris Zigurds Neimanis, bet visvairāk tos savās politiskajās runās izmantoja Visvaldis Lācis,» atceras Francis Usāns.
Aizvadītā gada nogalē sarunu ar sirmo vīru rāmi risinājām viņa dzīvoklī Raunas ielā. Francis nesūkstījās par neciešamajām sāpēm, kas ilgus gadus bija jāiztur starpskriemeļu diska trūces dēļ, un neklāstīja par četrām pārciestajām mugurkaula operācijām. Viņš priecājas par savu ceturto aforismu krājumu Diedzēti domu graudi, ko viņvasar laida klajā Dienas grāmata un kura atvēršanu autors svinēja Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē: «Gandarījums par paveiktu darbu ārstē labāk par visstiprākajām zālēm, bet svinēt krājuma dzimšanas dienu Gaismas pils vissvētākajā vietā man bija patiess pagodinājums.»
Apgūt dzīves reizrēķinu
Katra nejaušība ir kādas likumsakarības apliecinājums. Francis Usāns zīmē bērnības ainas: «Par laimi, mana paaudze nav gājusi cauri kara šausmām, bet vārdi «izvešana» un «Sibīrija» mums nebija sveši. Dažus skolasbiedrus paņēma no klases stundu laikā, netālu no skolas bija samesti nošautie mežabrāļi ar ložu caurumiem galvās… Taču bērnības debesis ātri noskaidrojas. Sapņoju kļūt par lidotāju, man padevās matemātika. Tagad saprotu, ka divreizdivi cilvēks pa īstam apgūst tikai tad, kad iemācījies visu dzīves reizrēķinu.»
Dzīve aizveda Franci uz Rīgas Industriālo politehnikumu, pēc tam viņš pabeidza Politehniskā institūta Elektroenerģētikas fakultāti un, kā pats saka - kļuva par tehnokrātu, strādāja par elektroinženieri, apprecējās ar Viju, piedzima dēls, meita, uzcēla vasaras māju Gaujā. Negāja secen arī bēdas - pāragri no dzīves šķīrās dēls Rihards. Francis secinājis: «Cilvēki vienmēr grūtībās vaino apstākļus. Es neticu apstākļiem. Šajā pasaulē panākumus gūst vienīgi tas, kurš meklē sev nepieciešamos apstākļus. Ja neatrod, pats tos rada.» Viņš atceras, kā 70. gadu beigās gājis pie žurnāla Dadzis galvenā redaktora vietnieka Andreja Skaiļa un viņam vaicājis: «Varbūt man mainīt profesiju un veltīt laiku tikai rakstīšanai?» Skailis atbildējis: «Ja būs patiesas spējas, rakstīsiet arī kā citas profesijas pārstāvis.»
Omulības klubiņš
Francis Usāns allaž bijis visu omulību centrā. Raksturs tāds. Francis prot kopt draudzību. Vija atceras - visu Franča dzīvi stingri kopā turējās seši tehnikuma draugi, vēlāk viņiem pievienojās arī apņemtās sievas. No jaunības gadiem gan oficiālos pasākumos, gan draudzīgos saietos Francis vienmēr teica asprātīgas runas un klātesošie viņu mudināja - raksti, raksti! Franča Usāna kodolības allaž bija lielā cieņā. Savukārt rakstnieks Ēriks Hānbergs, kurš kopā ar Jāni Ķuzuli vadīja Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņu, stāsta: «Francis mūsu klubiņā nebija aktīvs sprēgātājs, bet gan kluss džentlmenisks vērotājs. Vakarus viņš vadīja bez uzspēles, neuzkrītoši. Ieklausījās. Vēroja. Ja Franci nepazītu, nevienam nerastos aizdomas, ka esam kopā ar daudzu slavenu prātulu autoru.»
Autors savas prātulas neatlaidīgi slīpēja un pedantiski krāja, kārtoja, publicējās Dadzī, Padomju Jaunatnes satīriskajā pielikumā Asā Slota, vēlāk aforismu meistara domu graudi tika publicēti arī Lauku Avīzes sestdienu kopojumā Galvas pilieni. Cita starpā 80. gados Cīņā, Rīgas Balsī, Veselībā, Liesmā, Zinātnē un Tehnikā tika drukāti Franča Usāna publicistiskie raksti. Tomēr vistuvāk sirdij viņam ir un paliek aforismi.
Baudīt kā konjaku
Rekomendējot Franci uzņemt Rakstnieku savienībā, Andrejs Skailis 2007. gadā kaismīgi rakstīja: «Tikai retais jūt nepārvaramu tieksmi sapresēt savu sakāmo pēc iespējas blīvāk, jo tam vajag nolādēti daudz pacietības, asu prātu un spožu intelektu. Francis Usāns ir neatlaidīgs aforistikas fanātiķis, viņa domu graudu kvalitāte kāpj arvien augstāk meistarības kalnā, un jābūt totāli aklam, lai to neredzētu.» Rekomendācijas toreiz uzrakstīja arī Viktors Avotiņš un Arnolds Auziņš. Galvotājiem nenācās vilties. Ēriks Hānbergs vērtē meistara veikumu: «Francis Usāns ir unikāls. Tādi smalki izvirpotie lakonismi pieder viņam - vienīgajam, kurš latviešu literatūrā izpaužas tikai šajā žanrā. Franča prātulas prasa lēnīgu klausīšanos, viņa krājumi nav lasāmi vienā elpas vilcienā. Tie jābauda kā konjaks - pa malciņam. Es izlasu piecus desmit aforismus, un man tai dienai jau cita garša.»
Ar prātulām nav viegli piepildīt manuskriptu, tomēr Usāns paguvis piepildīt jau četrus, top piektais. Pirmo aforismu krājumu Nulle profilā Francis veltīja savam dēlam Rihardam - domu biedram un tēva darbu pirmajam vērtētājam. Viņvasar iznākušajā krājumā Diedzēti domu graudi autors no sirds pateicas mazdēlam Kristiānam Usānam par atbalstu grāmatas veidošanā. Kristiāns bieži, no skolas pārnācis, lepojas - tu, vectēv, esi klasiķis, jo, latviešu valodas mācību stundās, apgūstot divdabja teicienus, mums liek salikt pieturas zīmes tavos aforismos. Piemēram: «Nokļūstot kurpē, arī smilšu grauds kļūst ievērojams.» Vai arī cits: «Bieži vien, nēsājot uz rokām, aiznes nepareizā virzienā.»
Francis Usāns nekļuva par lidotāju, bet viņa sapnis piepildījies pārnestā nozīmē - prātulu meistara domas lidojums ir augsts un trāpīgs. Francis saka: «Domās uztaustīt aforismu zināmā mērā ir meditācijas forma, kas dziedē un noņem stresu. Jau publicēti ap 3000 manu aforismu, un tie ir kā taciņa starp dzeju un filozofiju. Arī slimnīcās guļot, man pie gultas vienmēr bija bloknots un zīmulis. Kur vēl labākas zāles kā nemitīga prāta urdīšana?»