Apsegušas pārsalušo dzīvībiņu ar segām, abas sāka zvanīt palīdzības dienestiem. Atsaucās _DzīvniekuSOS_. Pēc pusstundas pie sievietēm ieradās jauka meitene. Viņa nometās ceļos pie nosalušā augumiņa, noglaudīja sunītim purniņu, izsauca taksometru un aizveda nelaimīgo uz veterināro klīniku. Dzintras kundze uzzināja atbraukušās meitenes vārdu - Linda Kuikulīte - un ieteica viņu nominēt _Latvijas lepnumam_.
Kontā - ap pusotra simta izglābto
Sazvanu Lindu, un norunājam tikšanos kafejnīcā Kurzemes prospektā, kur meitene atskrien lekciju starplaikā. Linda studē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas un fakultātē. Viņa apgūst sociālo pedagoģiju. Linda ir komunikabla un dzīvespriecīga. Lielākā daļa cilvēku slaido, skaisto un enerģisko Lindu varētu iedomāties, izklaidējoties ar draugiem jaukā burziņā. Linda smej - viņa brīvo laiku veltī dzīvnieku glābšanai. Tas nozīmē - velk no pagrabiem izsalkušos, stutē uz pekām slimos un novārgušos, sakropļotos un neaizsargātos un meklē viņiem jaunas labas mājas. Meitene nav aizmirsusi nosalušo suņuku Elizabetes ielā: toreiz klīnikā dakteris konstatēja, ka suņuks ir 8-10 gadu vecs, smagi sasaldējies, ar mugurkaula un kāju problēmām, bet ļoti mīlīgs. Pēc ārstēšanas kursa Čārliju aizvedām uz DzīvniekuSOS, viņš atlaba un tagad dzīvo Ogres apkaimē.» Lindas izglābto dzīvnieku kontā jau ir ap pusotra simta suņu un kaķu.
Linda izaugusi Talsu novada Jaunpagastā. Viņa stāsta, ka «vecāku saimniecībā vienmēr bija daudz dzīvnieku, kurus mīlējām un par viņiem rūpējāmies. Ar brāli stiepām izkritušos bezdelīdzēnus, un opis stutēja kāpnes, lai tos ieliktu atpakaļ ligzdā. Ja kāds dzīvnieks pieklīda, projām tas nekad netika dzīts».
Lindai drīz būs 23 gadi. Viņa īrē dzīvokli Rīgā. Kādu laiku meitene strādāja par brīvprātīgo Juglas dzīvnieku patversmē. Ļoti gribējusi mājās dzīvnieciņu, un tas uzradās it kā pats no sevis: «Kādu vakaru gāju mājās un ieraudzīju uz ielas nobrauktu kaķeni. Tai apkārt staigāja un māti bukņīja mazs melnbalts kaķēns. Es nevarēju viņu tur pamest, jo jebkura mašīna varēja viņu sabraukt.» Tagad hiperaktīvais brīvību mīlošais kaķis dzīvo vecāku saimniecībā, jo Lindas īrētais dzīvoklis viņam bija par šauru.
Turiet kaut vai tīģeri!
Kopš 2008. gada Linda iesaistījās organizācijā DzīvniekuSOS. Meitene stāsta - pašlaik viņas pagaidu mājās mīt uz ielas būrī atrasta žurka, jauka jūras cūciņa un mīlīgs kaķēns. Paldies dievam, saimniece neiebilst pret šo zoodārzu, saka - turiet kaut vai tīģeri, tikai lai viņš nedemolē māju!
No jūlija mēneša Linda ir DzīvniekuSOS biedre. Parasti par pazudušiem, sakropļotiem, noklīdušiem vai izmestiem dzīvniekiem cilvēki ziņo šīs organizācijas dispečerei, bet Lindas aktivitātes daudziem zināmas no portāla draugiem.lv. Tagad nereti jau viņai zvana pa tiešo, turklāt jebkurā diennakts laikā. Uzminiet, kas Lindai vienmēr ir somā? Starp lekciju konspektiem atrodas pavadiņa un dzīvnieku konservi - viss, kas nepieciešams pirmajai palīdzībai. Linda smej: «Bāskervilu suni nenoturēšu, bet visiem, kam spēšu, palīdzēšu.» Pirmās palīdzības sniegšanas iemaņu apgūšanā Linda pusgada laikā labu skolu izgāja Stradiņa slimnīcas Ķirurģijas nodaļā. Par sanitāri strādājot, protams, bet, kam acis vaļā, tam zināšanas pašas atklājas. Tagad Linda dzīvniekiem var gan zāles iedot, gan injekcijas izdarīt, gan sistēmai pieslēgt, «lai sirdzējs nav katru reizi jāvadā uz klīniku».
Sirds sāp joprojām
Vienu gan meitene nav iemācījusies - neielaist sirdī nelaimīgo dzīvnieku. Ziemā DzīvniekuSOS piezvanīja kāda lielveikala apsargs. Tur pie durvīm ziemas spelgoņā bija nomests maiss ar desmit kucēniem. Deviņi bija nosaluši, bet starp viņiem kūņojās dzīvs palikušais. Veselu mēnesi ik pa divām stundām Linda kucēnu baroja ar pudelīti, nēsāja līdzi uz lekcijām. Meiteni saprata un atbalstīja gan pasniedzēji, gan kursabiedri. Linda priecājas: «Man neviens vairs neiestāstīs, ka nevar izglābt divas dienas vecu kucēnu! Mūsu ņiprulis tagad dzīvo Dundagā!» Lindas telefons ieslēgts visu diennakti. Vēlu vakarā viņa braukusi uz Bolderāju glābt kucēnus, Teikā savākusi sadurtu kaķēnu, izmisuma mākta, stundām gaidījusi klīnikā, izdzīvos vai neizdzīvos sakropļotais suns, un pēc šuvju uzlikšanas vedusi dzīvnieku uz mājām, jo «negribēju, lai viņš nomirst viens svešā biedējošā apkārtnē». Līdzjūtīgi cilvēki bieži paiet garām nelaimē nonākušam, mierinot sevi, ka «visiem jau nepalīdzēsi». Linda oponē: «Visiem nepalīdzēšu, bet konkrēti katram gan.» Kādu Linda redz savu nākotni? Meitene atklāj: «Es ļoti mīlu bērnus. Kad beigšu studijas, vēlos nodibināt rehabilitācijas centru bērniem, kur viņus ārstēs ar dzīvnieku terapiju. Un vēl - es ļoti gribu zirgu.»