Izrādās, vainīgais ir XVIII gadsimta Sendvičas grāfs angļu aristokrāts Džons Montegjū, kurš licis savam sulainim atnest viņam «gaļu, kas ielikta starp divām maizes šķēlēm». Grāfs bijis kaislīgs kāršu spēlmanis un ēdājs, lai spēles laikā rokas nekļūtu taukainas no gaļas, viņš sācis to apņemt ar maizi - gan racionāli, gan garšīgi. Ideja un izmantojums guvis lielu atbalstu, un ēdienu sākuši saukt tā izgudrotāja vārdā. Jau 1762. gadā vārds ir iekļauts slavenajā Oxford English Dictionary. Latviešu vārda «sviestmaize» etimoloģisko izcelsmi neatradu, bet to noteikti kāds valodnieks varētu izskaidrot sīkāk.
Dietologi teiks, ka daudz ēst maizi, tai zieķēt virsū lauku sviestu un pa virsu uzlikt trekna siera šķēli nav prāta darbs. Droši vien tik tiešām nav, ja runājam tikai un vienīgi par baltmaizi. Tomēr manā ēdienkartē ir parādījusies grauzdējama rudzu maize, grauzdējama saldskābmaize, graudu maize, sēklu maize, laužamā maize - īpaši gatavota maize, kur var «kaut ko ielikt iekšā» kā kabatā. Izvēles iespējas ir plašas... un ne jau vienmēr jālieto īpaši bagātīgais smērējamais Philadelphia siers ar ievārījumu (hmm... cik garšīgi!) vai trekna pastēte (hmm... vēl garšīgāk!). Kad veselais saprāts ņem virsroku un garšas kārpiņas jau pieradušas pie alternatīvām sajūtām, tīri labi kopā iet salātu lapas ar redīsiem, tomātiem, gurķiem, vieglu sieru, liesu gaļu.
Man mamma uz skolu sviestmaizes līdzi nedeva, jo ēšana skolas kopgaldā bija neatņemama dienas sastāvdaļa. Saviem dēliem tās līdzi devu uz treniņiem un ekskursijās, gatavojot divas tradicionālās versijas - baltmaize ar sieru un rupjmaize ar gaļu. Ak, kā tās garšoja! Svaigā gaisā, tikko iztītas no pergamenta, smaržojošas, mīkstas, klāt piekožot tomātu vai gurķi, tēja no termosa... Kā sviestmaizes garšu pastiprina apstākļi, kādos mēs to ēdam! Ziemā, kad braucam slēpot, sviestmaizes un tējas vai kafijas termoss mašīnā ir vienmēr - mazliet pagurušiem no fiziskām nodarbēm sviestmaize liekas, kā no citas pasaules atsūtīta, gastronomiskai baudai tieši vietā un laikā! Tā ļoti garšo, vienalga, kas uz maizes virsū vai tai iekšā... Vasarā laivu braucienā vai auto izbraukumos - tas pats. Šovasar izbraucām pa Vecpiebalgu, protams, ar sviestmaizēm un termosu līdzi pusdienu grozā... piestājām ceļmalā, pa kuru Kālis Skalbe no stacijas kājām devās uz saviem Saulrietiem, ēdām un domājām, vai Skalbem somā arī bija sviestmaize? Kā tā garšoja?
Sviestmaize nav tikai kārtējais ēdiena uzņemšanas veids. Tās garšu pastiprina laiks, vieta, sajūtas, cilvēki. Vai jums ir tāpat?