Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš
2. Astotajā klasē Čaks, šķiet, bija obligātajā literatūrā, bet tas bija tik maz, ka es to neatceros. Vidusskolas laikā, kad sākām apgūt Čaku, mūsu literatūras skolotājai radās ideja par Čaka dzejas vakaru. Tas bija tas brīdis, kad Čaks kļuva man mīļš un tuvs.
3. Oh… Man viņš ir īpašs kā cilvēks - kā personība, kas sevi, savas sajūtas izlika uz papīra. Laikam jau viņa dzeja atšķiras ar skaudro patiesību, ar kādu viņš spēj atklāt cilvēku būtību. Turklāt tik ļoti vienkāršās un pēc apjoma nelielās rindās viņš ir spējis pateikt tik daudz, ka vairāk jau nav kā.
4. Pantmērs tas nebūs, nē. Varbūt sākumā ir grūtāk… Vispār personīgi man nav grūti ne lasīt, ne skaitīt viņa dzeju. Nekas. Nekas.
5. Ogles zīmējumu, kurā redzams Spēlmanis un meita. Es nezinu! Tas droši vien būtu kaut kas vienkāršs un praktisks. Tā būtu tintes pildspalva. Tā noteikti viņam noderētu.
6. Kaut ko vienu pateikt nevarēšu. Tā amplitūda ir tik plaša! Nav tā, ka man patiktu tikai dzeja par mīlestību vai tā, kurā viņš apdziedājis pilsētas un pielīdzinājis Rīgu konkrētiem cilvēkiem. Tie noteikti ir vairāki dzejoļi. Kā jau teicu, man spilgtākais ir viņš pats kā personība, ko esmu iepazinis dzejā.