Kāds ASV kongresmenis reiz teicis: «Valdība [valsts] vienkārši ir vārds, ko mēs dodam lietām, kuras esam izvēlējušies darīt kopā.» Lielā mērā simpatizējot šādai nostādnei, manā subjektīvajā versijā šādas kopīgi darāmas lietas būtu: drošība un rūpes par tām grupām, kas objektīvi parūpēties par sevi var mazāk. Sirmgalvji, smagi slimi cilvēki, bērni. Bet šajā versijā kopīga lieta nav tas, kā ar bērniem jārunā vai kas viņiem ir noderīgs (vai tieši otrādi).
Kā var nojaust, šī replika attiecas uz pēdējo dienu kaislībām ap kādu atgadījumu Rīgas skolā. Bet - lai gan versijas par kopīgi darāmajām lietām lakoniskums vedina domāt, ka šo rindu autors ir radikāls liberālis, liberālisms (vismaz manā izpratnē) mudina arī pavērties uz debates izraisījušo situāciju no citas puses. Jo liberālis (vismaz manā izpratnē) nepretendē uz to, ka zina vislabāk, kā ir pareizi, liberālis, lai cik tas grūti, mēģina iedomāties citādi domājošā argumentāciju.
Publikas izgaršotajā gadījumā ar kāda dzejoļa apspriešanu mācību stundā, manuprāt, ir jānodala divi aspekti. Politiskā reakcija (Stepaņenko, Ušakovs) - nevajadzīga iejaukšanās, piekrītu. Tomēr burzmā pazūd otrs aspekts. Proti, var taču būt tā, ka kāda mākslas darba vai pat tēmas kopumā izvirzīšana apspriešanai kādam no skolēniem nav komfortabla - jo viņš, piemēram, nepiekrīt vairākuma viedoklim, bet nemāk, baidās savu nostāju paust. Mēs varam runāt zili palikdami, ka šāds skolēns laikam audzināts tumsonībā, liekulībā utt., bet tas ir mūsu vērtējums par to, kas tumsonība un liekulība. Savukārt konkrētajam bērnam (iespējams, pastarpināti viņa vecākiem) arī ir tiesības uz savu vērtējumu. Līdz ar to jautājums, kā mācību procesā mēģināt respektēt dažādus pasaules skatījumus, nemaz nav triviāls.
Cik saprotu no ārzemju presē lasītā, viena galējība ir virknē ASV koledžu īstenotā prakse iedomāties, ka pedagogu pašcenzūra kaut kā pasargās audzēkņus no skarbās dzīves realitātes. Piemēram, uzliekot pedagogam par pienākumu noskaidrot, vai kādas tēmas par verdzības laikmetu apskate neradīs audzēknim traumatiskas noskaņas (arī - ja viņš ir baltģīmis). No otras puses, tas, ka Latvija sevi ir deklarējusi par laicīgu valsti (manā ieskatā pašsaprotami), nenozīmē, ka skolā ir jānostāda neērtā situācijā bērni, kas ir reliģiozi vai vienkārši ar citu skatījumu uz estētiku un ētiku. Atzīšos, man nav atbilžu - jo īpaši tādām hipotētiskām situācijām, kad bērns (vecāki) no indivīda tiesību viedokļa pilnīgi leģitīmi paziņo, ka nekādas dabaszinātnes nemācīsies, jo tās ir kļūdainas. Man personīgi liekas, ka tāpat jau netrūkst ļaužu ar, delikāti izsakoties, oriģināliem priekšstatiem par dabas likumsakarībām, kas turklāt pastarpināti ietekmē arī manu dzīvi, tomēr tāds ir šo ļaužu viedoklis.
Īsi sakot, diemžēl ir piepildījušās prognozes, ka grozījumi likumdošanā pavērs durvis politiķu mēģinājumiem ietekmēt mācību procesa saturu, bet vienlaicīgi mēs saskaramies ar reālu, neizdomātu problēmu - kā respektēt dažādību, kuru, baidos, esam pieraduši traktēt diezgan vienpusīgi.