Nebaidās pārkāpt
Ar mālu Ingrīdas dzīve saistīta jau 25 gadus. «Tā vairs nav sirdslieta, bet gan ceļš un izvēle,» teic meistare. Par to, ka viņa, pašas Ingrīdas vārdiem runājot, ir kļuvusi «atkarīga no māla», paldies jāsaka viņas pirmajai skolotājai Ilgai Kocei, kura vadīja keramikas pulciņu Ingrīdas skolā. «Viņa nebija nekāda slavena keramiķe, bet bija liela podniecības pārzinātāja, pati virpoja traukus. Viņai pat bija griežamās ripas, kas skolās ir retums,» atminas Ingrīda. Tad sekoja Lietišķās mākslas vidusskola un skolotājas Ausmas Žūriņas iedvesmojošie padomi, savukārt podniecības tradīciju izpratni Ingrīdai iemācījis kāds Dundagas vecmeistars.
Ingrīdas darinātās kannas, bļodas, vāzes, krūzes un citi trauki piesaista ar dizaina svaigumu - arī pati meistare atzīst, ka stingri pie klasiskām vērtībām neturas. «Es tās nebaidos pārkāpt. Ir podnieki, kas uzskata: ja tā darīja pirms 100 gadiem, tad tā arī jāturpina, bet es tam pieeju brīvāk. Ar klasiskām vērtībām mazliet improvizēju,» savu radošo pieeju raksturo Ingrīda.
Novērtē arī Stenders
Meistare uzsver: šis nekad nevarēs būt liels bizness. «Tas ir savam priekam un iztikšanai, un mani tas pilnībā apmierina. Tā ir laime, ka nodarbe, kas man patīk, ir kļuvusi arī par manu maizes devēju,» saka Ingrīda.
Viņa regulāri piedalās dažādās izstādēs un tirdziņos, un atdeve tam ir vienmēr, viņa stāsta. Tieši vienā no izstādēm Ingrīdas darbus pamanīja viņas lielākais pasūtītājs Stendera ziepju fabrika, kam viņa taisa aroma lampas un ziepju traukus. Ar Stenderu Ingrīda sadarbojas jau vairāk nekā septiņus gadus, un saskaņas iemesli, viņasprāt, ir kopēja stila izjūta. «Stenders jau pats par sevi nozīmē kaut kādu noteiktu stilu, konceptu. Man šķiet, mums ar [Stendera īpašnieku] Jāni Bērziņu šis stils saskan,» skaidro Ingrīda.
Pateicoties dalībai izstādē, Ingrīdu atradis arī liels pasūtījums no uzņēmuma MC2. «Tā notiek bieži: izstādē paņem vizītkarti, bet pēc gada par tevi atceras,» uzsver Ingrīda. Labus vārdus viņa velta nesen Rīgā notikušajai izstādei Ražots Latvijā, kas bija negaidīti kupli apmeklēta. Iespējams, arī šis pasākums Ingrīdai nesīs savu labumu - par viņas darbiem interesi izrādījusi kāda Krievijas kompānija, kā arī kundze no Francijas, kas tur plāno veidot latviešu mākslai veidotu projektu.
Vislielākais pasūtījumu skaits ir ap Ziemassvētkiem, stāsta Ingrīda. Taču, arī ja klienti pieklust, ražošana uz vietas nestāv. «Es atšķirībā no lielām ražotnēm varu taisīt bļodu, nezinot, vai kāds man to nopirks. Tāpēc arī man šeit ir galerija, kur visu produkciju var aplūkot un iegādāties,» teic podniece.
Otrs viņas biznesa virziens ir tūrisms. Ekskursijās uz Cepļiem brauc gan skolēni, gan jaunlaulātie. Kā tūrisma objekts Cepļi darbojas jau kopš 1994. gada.
Uguns pievilcība
Daudzus apmeklētājus pārsteidz, cik smags ir šis darbs, atzīst Ingrīda. «Modernam cilvēkam tas ir kaut kas neizprotams. Kad skatās, kā es to malkas cepli kurinu, izpleš acis un netic, ka tas notiek šodien. Bet man tā ir interesanti. Tam nav racionāla izskaidrojuma. Krāsnī apdedzinātam traukam tomēr ir kaut kāda maģiska pievilcība,» spriež Ingrīda. Taču redzot, cik smagi top šie skaistie trauki, daudziem atkrītot jautājumi par to, kāpēc tie maksā dārgāk nekā Maxima.
Pērn tūrisma apjomi sarukuši visā Latvijā, piemēram, Ingrīdas kaimiņš - Minhauzena muzejs - esot zaudējis trešdaļu no apmeklētājiem. Arī Cepļiem 2009. gads iezīmējās ar nelielu apgrozījuma kritumu. Lai gan sezona pagaidām nav sākusies un grūti spriest, cik veiksmīga tā būs šoreiz, rezervācijas tiek veiktas un interese ir liela, cerīga ir Ingrīda.
Runājot par nākotni, viņa atzīst - nekādu mērķu un lielu ambīciju viņai šajā biznesā nav. «Kā jebkuram cilvēkam, man gribas elementāri izdzīvot. Jākustina smadzenes, jāpiedāvā sevi, un iztika būs,» optimistiska ir Ingrīda. Pieminot to, ka daudzās valstīs šādus senus tautas amatus atbalstīta valsts, viņa tomēr piebilst, ka viņai galvenais ir, lai neviens netraucētu un kāju priekšā neliktu. «Ja tu kaut ko dari tiešām no sirds, tad arī rezultāts tam būs,» savā galvenajā biznesa noslēpumā dalās meistare.