Trūkst konkrētības
2012. gadā Latvija no ES vidējā līmeņa krietni atpalika - ES 2012. gadā tika pārstrādāti atkārtotai izmantošanai un kompostēti 42% no kopējā apsaimniekotā sadzīves atkritumu apjoma, savukārt Latvijā - 16%. Neesam gan sliktākie, Rumānija 2012. gadā 99% atkritumu apraka poligonos. Sekas neizpildītai direktīvai var būt smagas. «Ja valsts neizpilda mērķus, kas noteikti direktīvās, EK ir tiesības vērsties pret valsti. Sūdzība tiek iesniegta tiesā ar visām no tā izrietošajām sekām. Ar tiesas lēmumu viss nebeidzas - pēc tam ir soda naudas par katru dienu, kamēr mērķi netiek sasniegti,» skaidroja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere. Patlaban VARAM darba grupa sākusi izstrādāt plānu, kurā izskata dažādus pasākumus, kas būtu veicami atkritumu pārstrādes sistēmas un infrastruktūras uzlabošanai, kā arī iedzīvotāju izglītošanai.
Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu pārstāvji un Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) valdes priekšsēdētāja Rūta Bendere par lielāko problēmu uzskata politiskās konkrētības trūkumu. Patlaban katra pašvaldība un atkritumu apsaimniekošanas operators rīkojas pēc saviem ieskatiem. «Nepieciešama kopēja stratēģija - uztaisīt [iekārtas, rūpnīcas] nav nekādu problēmu,» komentē Liepājas atkritumu operatora SIA Eko Kurzeme izpilddirektors Andris Karlsons, kurš uzskata, ka galvenais, lai būtu konkrēta valsts atbalstīta stratēģija, kas veicinātu ekonomiskās intereses. «Tehniski izdarīt nav nekādu problēmu - iedodiet naudu, pasūtiet iekārtu, un jau rīt viss būs. Tas ir vairāk domāšanas un politikas nekā tehnikas jautājums,» saka A. Karlsons. Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekotāja SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Aivars Sirmais kā piemēru sistēmas trūkumiem min faktiski neesošo atkritumu kurināšanas infrastruktūru - apmēram viena trešā daļa sadzīves atkritumu būtu tā izmantojama.
«Viens no galvenajiem virzieniem, kurā vajadzētu strādāt, ir dabīgā organika (pārtikas atliekas, augi, citi dabīgie materiāli - red.), tā veido apmēram 50% sadzīves atkritumu,» zina stāstīt LASA priekšsēdētāja un piebilst, ka būtu nepieciešams ar likumu regulēt, cik un kas katrai konkrētai pašvaldībai jāizdara atkritumu pārstrādes jomā.
Izglītot un motivēt
Cita bēda, ar kuru VARAM arī solās strādāt, saistīta ar bieži pieminēto šķirošanu; lai gan SIA Zaļā josta pērn veiktajā aptaujā 32% iedzīvotāju atzina, ka šķiro atkritumus, SIA Ventspils labiekārtošanas kombināts atzina, ka tikai 3% no visiem apsaimniekotajiem atkritumiem cilvēki iemet atbilstošā konteinerā. Līdzīgi ir arī Liepājā. «Tas noteikti ir zem 10% no visa mūsu apsaimniekotā. Cilvēki, kas šķiro, šķiro labi, bet tie, kas nešķiro, - tie nešķiro,» situāciju raksturo A. Karlsons.
Pēc a/s Latvijas Zaļais punkts aplēsēm, visā Latvijā ir vairāk nekā 2400 vietu, kurās pieejami šķirošanas konteineri, un vēl aptuveni 92 šķirošanas laukumi. Var uzskatīt, ka ir izpildīti pērnā gada sākumā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka, ka no 2015. gada 1. janvāra visiem iedzīvotājiem jānodrošina šķirošanas iespēja. Iespējams, pašreizējā infrastruktūra nav pietiekami pieejama. Tam daļēji piekrīt arī R. Vesere: «Visā Latvijā jābūt nodrošinātai dalītai vākšanai. Šī sistēma jau ir ieviesta. Tikai šobrīd vēl nevar teikt, ka tā ir pietiekami adekvātā līmenī.» Lai risinātu dalītās vākšanas pieejamības problēmu, VARAM plāno piesaistīt ES fondu līdzekļus. «Lai tas būtu ērts un adekvāts process, protams, ne līdz katram dzīvoklim, bet gana tuvu,» teic VARAM pārstāve.
Tomēr pieejamība nav vienīgais šķērslis - novērota arī prakse šķirošanas konteineros izgāzt visus sadzīves atkritumus. «Cilvēki nav izglītoti par vides jautājumiem un nav informēti, kur viņi šķirošanas pakalpojumus var saņemt,» teic A. Sirmais, un tam piekrīt arī R. Bendere. Savukārt A. Karlsons uzskata, ka ar nekonkrētu politiku iespējams cilvēku nogurdināt un radīt apātiju pret vides jautājumiem. «Apsaimniekotāji mēģina, pašvaldības mēģina, bērns aiziet uz skolu, viņam jānes pudeles, papīrs, vēl kaut kas - tik daudz to akciju un akciju taisītāju. Visiem tas sāk drusku apnikt,» saka Eko Kurzeme izpilddirektors. Tādēļ arī VARAM, kā R. Vesere apgalvo, šobrīd analizē, vai nav nepieciešama vienota valsts sistēma, kā izglītot un informēt par vides jautājumiem.
Ar izglītību vien var nepietikt, iespējams, vajag arī finansiālas sankcijas. Variants, par ko portālam Nozare.lv izteicās SIA Getliņi Eko valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns, būtu cenas paaugstināšana par nešķirotu atkritumu apsaimniekošanu - ja dzīvokļu māja šķiro, tas visiem būtu izdevīgi, samazinātos atkritumu apjoms un maksa par apsaimniekošanu.
Kā min Eko Kurzeme vadītājs, vēl skarbāks solis ir naudas sodi - bieži dzirdēts par milzīgām summām, kas Austrijā un Vācijā jāmaksā, ja atkritumus nešķiro.
Atmestais depozīts
Viena no nekonkrētas politikas ilustrācijām ir bijušā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža 2012. gadā iesāktā iniciatīva par plastmasas pudeļu depozīta sistēmu - veikalā iegādāto dzērienu iepakojumus varētu nodot tirdzniecības vietās un atgūt daļu no pirkuma summas. Lai gan šo ideju plānoja ieviest no 2015. gada, tas nenotika, un cits bijušais ministrs - Romāns Naudiņš (NA) - vainoja «lielas ekonomiskās intereses». Tagadējais ministrs Kaspars Gerhards (NA) pirms pāris mēnešiem aģentūrai LETA sacīja, ka necentīsies virzīt tieši šo ieceri, jo mērķis ir ieviest dalīto atkritumu vākšanas un pārstrādes sistēmu, bet «vai tas tiek nodrošināts ar depozītu sistēmu, ir diskusijas jautājums».