Paralēli notikusi arī etnomūzikas izlases Sviests evolūcija - ja jau nupat iznācis piektais izdevums, tātad ir pieprasījums pēc turpinājuma. Jo Iļģu sen aizsāktā postfolkloras kustība mūzikā dzen jaunus asnus - tautas mantojumam savā daiļradē kaut kādu iekšēju vai ārēju apstākļu ietekmē pieskaras daudzas grupas un mūziķi, kuri to nav darījuši iepriekš. Ja šāda doma neienāk prātā pašiem, par ļaunu nenāk kāds pasākums vai konkurss, kur tas jādara obligāti, - varbūt sākotnējais smīns pārvēršas aizrautībā un gribas paturpināt piedalīties sviesta kluču kārtošanā vai pat kulšanā.
Sviestā jau piedalījušies un atkal atgriežas Skyforger un Auļi, kuriem pieder galvenās lomas latviešu tautas mantojuma tuvināšanā rokam. Alus darīšanu un dzeršanu godā ceļ Vētras saites no Rīgas un Rūžupis Veiri no Rožupes, bet mazo koru dziedāšanas tradīcijas kopj Sula, Vecpilsētas dziedātāji un Lāns. Sviests pamazām kļūst internacionāls, un tieši šīs saskarsmes ar citu zemju kultūrām ienes jaunu elpu. Lielākais jaunatklājums ir Nepieradinātā folka orķestris, kura daudzo mūziķu vidū ir čellists Kārlis Auzāns un ģitārists Andrejs Grimms, kuri savulaik kopā muzicējuši grupā Autobuss debesīs, - viņu spēlētajā skaņdarbā Psihopāta Mihaela deja izmantota rumāņu tautas melodija. Izlases ārzemju viesi Sanktpēterburgas muzikantu apvienība Otava Yo, kas neskaitāmas reizes spēlējusi Latvijā, izpilda dziesmu Tumša, tumša tā eglīte latviešu valodā. Nez vai piedziedājums «vir-vir-vir-vir bum-bum-bum ai trrrrr-rasasā» viņiem likās tikpat smieklīgs kā pašiem latviešiem, vai viņi to neizpauda, kautrējoties mūs aizvainot? Los Daugavas Nens spēlē spāņu puiši, kuri satikušies Latvijā un samācījušies arī dažas latviešu tautasdziesmas. Kur tu teci pusčetros no rīta kopā ar ritma vīriem Arti Orubu (perkusijas) un Andri Grunti (kontrabass) koklētāja Laima Jansone iziet cauri regeja un psihedēliskā džeza līkločiem, Pulsa efekts izmanto dažādu tautu ritma instrumentus, bet Leilas Alijevas dziedājums kopā ar viņiem latviešu tautasdziesmu uznes kaut kur tālu austrumzemju virsotnēs, kur savulaik pakāpelējusi Liza Džerarda no Dead Can Dance.
Kā allaž, veidojot izlases dizainu, padomāts par aizejošām latviešu vērtībām. Pašā sākumā kā nepelnīti aizmirsts darinājums godā tika celts pats sviests, pirmo izlasi ilustrējot ar vecos fotoattēlos uzņemtām lauku sievām pie sviesta klučiem, nākamos ar sviestam paredzēto gaišbrūnā kartona kastu «atgriezumiem», agrāko laiku relikvijām un Latvijas kontūras atgādinošu aizkostu sviestmaizi, bet priekšpēdējais bija pavisam askētisks - dzeltenā īsta lauku sviesta krāsā, kam arī ir tendence piekāpties visādu piedevu izraisītajam bālumam. Sviesta V nu jau pazīstamo gaišbrūno kartona kastu krāsu rotā Krišjāņa Barona attēls, ko pirms kāda laika, ar trafaretu uzpūstu, daudzviet varēja redzēt Rīgas tuneļos. Notiekot remontdarbiem un veco kultūrslāni aizkrāsojot, kopā ar diska grāmatiņā skatāmajiem grafiti mākslas darbiem šie attēli, protams, tikuši iznīcināti un, iespējams, vietumis vēl atrodami, bet ne pašā centrā, jo, nedo' die's, ārzemju tūristi vēl padomās, ka šis bārdainais vīrs ir kāds slavens latviešu laupītājs, ar ko svešzemniekus tagad biedēt. Tad nu šis Barontēva attēls tagad saglabāts uz piektās Sviesta izlases vāka.