Tirgotāju viltības
Tā kā turki gadsimtiem ir klejotāju un tirgotāju kultūrā audzināti, viņi ar apbrīnojamu prasmi, uzmetot aci, pateiks, no kuras valsts tūrists ieradies. Ja ceļotājs lēnām staigās pa Grand Bazar, viņu uzrunās dažādās valodās. Lai izpalpētu. Grand Bazar tirgotāji visai labi runā krieviski, itāliski, pieprot angliski un visbiežāk teicami pārzina vācu valodu.
Labākais tīkls, kā turku tirgotāji ievilina, ir nevainīgi taustījošie izsaucieni, piemēram: «Ah, kakaja krasavica!»* Kura saprot krieviski, tā pasmaidīs un būs atklājusi sevi. To tikai turku tirgotājiem vajag! Turku tirgotājiem tā ir spēle - pārdot, un vienalga kam, bet latviešiem tas var nepatikt un ceļojuma beigās jau sāk riktīgi pieriebties.
Turcija iemāca sevi neredzēt kā pasaules sākumu, bet daļu. Turcija māca, ka esi pasaules naba sev pašam, un cieni to. Turcija mīl, lai cilvēks kaut kas būtu, tāpēc atsauce «mana drauga draugs ir premjerministra padomnieks!» uz turkiem iedarbojas kā pavēle rīkoties.
Vēl traucē, ka turki smēķē visur, īpaši neievērojot uzrakstus ar aizliegumu. Ceļotājus pārsteidz, ka visur, pat tūristu iecienītās vietās, var nebūt klasiskā tipa tualetes ar podu, bet ir kā Rīgas stacijā - pekas - no austrumnieku viedokļa tieši tās ir ērtākās un higiēniskākās.
Par naudu un transportu
Tūristu bieds ir automašīnas ielās. Eiropā gājējs ir dievs, Turcijā labāk uzmanīties pat uz gājēju pārejas. Policija viņus nebiedē, jo ir bijuši gadījumi, ka policistus, kuri aptur par ātruma pārkāpšanu, turku braucēji nogalina.
Sabiedriskais transports vismaz Stambulā ir ērts, pirms 25 gadiem ierīkota moderna tramvaja satiksme, pirms piecpadsmit - metro. Jāsapērkas žetoni, viena brauciena cena - ap 55 santīmi. Lietojot viena veida žetonus, var braukt ar visiem transporta veidiem - kuģīšiem, autobusiem vai metro-busu, minibusiņiem, ko turki sauc par dolmušiem un kas nesas tikpat traki kā Rīgā. Vilcienu satiksme arī ir ērta.
Kaut Turcijā ir turku lira (1 lira = 30 santīmu), tirgotāji kādreiz piedāvā maksāt gan dolāros, gan eiro. Tirgotāji un taksisti, ja arī apkrāpj eiropiešus, tad saudzīgi, bet arābus gan viņi cenšas slaukt uz nebēdu, prasot par braucienu taksī pat trīskārši. Dažviet jānorēķinās skaidrā naudā, bankomāti uzstādīti katrā mazā pilsētiņā.
Vēlmes piepildās
Turcija ir lojāla dažādām reliģiskām konfesijām. Grieķu pareizticīgie, kopti, jūdaisti, katoļi tiek laipni uzņemti. Tūristi var viebties, sakot, ka traucē muedzinu dziedājumi piecreiz dienā. Rēķinies, ka tā tas notiek, tā ir musulmaņu tradīcija! Mošejas apbrīnot var visi, vienīgi piektdienu pusdienlaikā - lūgšanu laikā - labāk ne, tad visas mošejas ir lūdzēju pilnas.
Vienā no Prinča salām Bujukadā, uz kuru var aizbraukt no Stambulas ar prāmi no Kabatašas piestātnes, atrodas grieķu pareizticīgo Sv. Jura klosteris, tajā atrodas vēlmju kaste. Tūristus lūdz cienīt klostera kārtību, sievietēm jāapsedz galva, jāuzvelk gari svārki, šortainiem vīriešiem - platas šalvarbikses. Skanot grieķu mūku dziedājumiem, tūristi sēž solos, nopietni skricelē vēlmes, neticīgi iemet kastē. Taču atcerieties, Turcijā darbojas nemanāmi enerģētisks spēks, un, uzrakstot vēlmes, tās piepildās. Jau pārbaudīts!
*Ak, kāda skaistule! (no krievu val.)