Šis stāsts sākās jau pirms Janukoviča ar līdzīgu Ukrainas ārlietu ministra paziņojumu. Būdams valsts ierēdnis, viņš sacīja, ka pārtrauc iestāšanās NATO procesu, lai gan likumā par valsts drošību ir skaidri teikts, ka viens no valsts drošības sistēmas izveides mērķiem ir iestāšanās NATO. Šis likums nav atcelts, un šo amatpersonu apgalvojumi ir tam pretrunā.
Mūsu darba kārtību tas nemaina, jo mēs esam parlamentārieši un, pirmkārt, darbojamies saskaņā ar parlamenta pieņemto likumu, otrkārt, Ukraina turpina pildīt nacionālo programmu, kas mums ir NATO uzdota kā priekšnoteikums pirms oficiālā dalības plāna (MAP). Tāpēc izskanējušie apgalvojumi pagaidām ir tikai politiski, un, kamēr darbosies likums, mēs tiem nepievērsīsim uzmanību.
Izskan runas par Ukrainas ārpusbloku statusu. Bet kas gan tas par ārpusbloku statusu, ja Krimā svešas valsts karabāzes atrašanās ir pagarināta gandrīz uz nenoteiktu laiku? Kaut gan pašreizējā Ukrainas vara ir prokrieviska, tā tomēr ir vara - tai jāpārstāv valsts intereses un tauta, nevis tikai kāda tās daļa. Bet netika pat izvērtēts, kādi būs Ukrainas ieguvumi, jo īsta, detalizēta līguma ar Krieviju jau nav. Krievija mums nav teikusi, kas viņiem tur Sevastopolē īsti ir. Jebkurā gadījumā tā būs uz laiku okupēta teritorija, jo mums par to nav nekādas līgumā atrunātas teikšanas. Pat ja Krievija vienudien no Sevastopoles aizietu, viņi varētu tur visu nolīdzināt līdz ar zemi un teikt, ka tā jau bija, un mēs nevarētu iebilst. Šāda pašreizējās varas nerūpēšanās par savu suverēnumu nozīmē nevis vienkārši kursa maiņu, bet valsts neatkarības likumiskās daļas reālu demontāžu. Neatkarīga politika tiek demontēta.
Kā vērtējat iespēju būt neitrāliem?
Ukrainai atrodoties starp Krieviju un ES un NATO, ārpusbloku jautājums tiek pārrunāts kopš 1992. gada, bet, sevišķi līdz ar kodolieroču nodošanu Krievijai, tikpat sen tas ir arī nokavēts. Tagad par neitralitāti runāt ir par vēlu, jo neitralitāti neņem, to dod. Kas to var garantēt? Ukrainas bruņotie spēki? Visu cieņu mūsu armijniekiem, bet viņi desmit gadu ir vaiga sviedros rāvušies, lai samērotos ar NATO standartiem. Pēc PSRS sabrukuma mums bija miljons divsimt tūkstošu militārpersonu un armijas optimizēšana vien bija milzu pasākums. Paveikts ir ārkārtīgi daudz, un tagad, kad līdz finišam - iekļūšanai NATO - palicis pāris metru, teikt: ziniet, mēs tomēr būsim neitrāli, tas nav normāli.
Sakarā ar visu šo Ukrainas Ģenerālštāba priekšnieks - valsts augstākā militārpersona - šajās dienās ir iesniedzis atlūgumu. Ja atstājam daļu statistikas kļūdai, tad 98% Ukrainas armijas ir par iestāšanos NATO - neatkarīgi no dzimšanas vietas, izglītības vai stāvokļa hierarhijā. Viņiem ir skaidrs, ka Ukrainas drošība panākama tikai Ziemeļatlantijas aliansē. Tāpēc klaigāt, ka esam neitrāli, var, bet tā ir tikai gaisa tricināšana, jo neviens neņemas šo neitralitāti mums garantēt. Tāpat var sacīt, ka Lielbritānija savulaik garantēja neitralitāti Indijai vai Folklenda salām. Ārpus NATO mēs varam runāt tikai par šādu Ukrainas suverenitāti.
Cits variants ir iestāties Krievijas vadītajā Kolektīvās drošības līguma organizācijā. Bet tā ir ne tikai pēc būtības atšķirīga organizācija, tajā arī valda Pirmā pasaules kara beigu stratēģija: ka teritorijas drošībai nepieciešams tik un tik militārpersonu uz kvadrātkilometru. Pēc šiem standartiem Ukrainai ar 120 tūkstošiem militārā personāla pietrūkst vēl 130 tūkstošu. Kas viņus nodrošinās? Varbūt tā būs Krievijas armija? Atvainojiet, bet tā nu būtu ļoti savdabīga neitralitāte.
Kas tad īsti Ukrainā ir nogājis greizi? Un kā atgriezties normālā stāvoklī?
Atgriezties vairs nevar. Jāiet tikai uz priekšu.
Bet notika pirmām kārtām ļoti tradicionāla lieta: personīgās intereses guva virsroku pār sabiedriskajām jeb mīlestība pret sevi pieveica mīlestību pret Ukrainu. Tas attiecas uz abiem pēdējā laika prezidentiem.
Ja Viktors Juščenko savā laikā būtu teicis, ka viņam vienam ir taisnība un pārējie ir nelgas, tas būtu tikai normāli. Bet visu savu vēlēšanu kampaņu uzbūvēt kā antikampaņu Timošenko - tas nav normāli. Turklāt sākumā viņš teica: balsojiet par mani, bet otrajā kārtā savus atbalstītājus aicināja nebalsot vispār vai balsot pret visiem. Pret nobalsoja 3,8%. Mums, Jūlijas Timošenko blokam, pietrūka 3% balsu. Mums bija 11,5 miljoni balsu, Janukovičam - 12 miljonu, kas Ukrainas mērogiem ir niecīga starpība.
Bet to vairs neatgriezt. Tagad galvenais uzdevums ir demokrātijas saglabāšana. Runa pat nav par kādiem nacionāliem valsts sistēmas atribūtiem. Tos var atcelt un atjaunot, bet, ja nebūs demokrātijas, tad neko atjaunot nebūs iespējams. Pašlaik mūsu cīņa ir par tiesībām vēlēt, jo pašvaldību vēlēšanas ir pārceltas uz nenoteiktu laiku. Nākamā cīņa būs 2012. gada parlamenta vēlēšanas. Ja abas šīs vēlēšanas notiks tiešām demokrātiski, tad valstij, godīgi sakot, pārējais nekrīt svarā. Jo demokrātijā valsts «kuģi» var pavērst vajadzīgajā virzienā.
Pagaidām gan abi stūrmaņi pieļāvuši tās pašas kļūdas - gan Juščenko, vadot Ukrainu uz rietumiem, gan Janukovičs - uz austrumiem. Katram no šiem virzieniem ir izteikta elektorāta daļa, bet viņu ir mazākumā - katram apmēram 30%. Patiesībā runa ir par 40%, kas vienkārši grib normāli dzīvot. 2012. gada beigās uzvarētājs būt tas, kas pratīs uzrunāt tieši šo daļu. Līdz tam Janukovičs var mūsu kopējo kuģi sašūpot, šis tas, tēlaini sakot, var pārkrist pār bortu. Tomēr cerams, ka kuģis pats neapgāzīsies. Tas būtu bēdīgi.