Var dabūt tikai istabu
Vladimirs nav bezatbildīgs jaunietis ar nesamērīgi augstām prasībām, kurš nedomā par savu nākotni. Par to, kur palikt pēc aiziešanas no sociālās aprūpes iestādes, viņš ar audzinātājiem sācis domāt, vēl nesasniedzis pilngadību. Lai arī Rīgas pilsētas pašvaldības īpašumā ir pāris desmitu tūkstošu dzīvoklīšu un istabu, pie normālas dzīvojamās platības tikt nav vienkārši. Lietas uz priekšu nevirzās tik ātri, lai gan bērni bāreņi ir to personu sarakstā, kuriem dzīvojamā platība jānodrošina pirmām kārtām. Kā stāsta bērnunamu pārstāvji, dzīvokļu rindā Rīgā bāreņi gaida trīs četrus gadus, diemžēl piedāvātie mitekļi lielākoties ir nožēlojami, tajos nav pat elementārāko lietu normālai dzīvošanai, un arī iemītnieki, kas uzturas šādā dzīvesvietā, ir visai biedējoši. Diena devās apskatīt, kādi ir mājokļi, kas piedāvāti Vladimiram un citiem jauniešiem no sociālās aprūpes iestādēm, kuri gaida rindā.
Tā kā līdz šim puisis nestrādāja un pastāvīgu ienākumu viņam nebija, arī mazgadīgu bērnu apgādībā nav, vienīgais, ko saskaņā ar Rīgas pilsētas pašvaldībā spēkā esošajiem noteikumiem šādā situācijā viņam var piedāvāt, ir istaba kopmītnēs.
Ar spainīti uz tualeti
Dolomītu ielas 1. nama 54. istabas durvis Bolderājā aizsistas ar naglām. Var redzēt, ka tās bijušas uzlauztas. Kaimiņi stāsta, ka, visticamāk, te paviesojušies tie, kas staigā pa tukšām mājām un dzīvokļiem, vācot metālu. Citās kopmītnēs iemītnieki gaiteņa durvis tur aizslēgtas, jo tā ir drošāk, piemēram, turpat pagalma otrā pusē Platajā ielā, kur arī Vladimiram piedāvāta istaba. Iemītnieki gan satraukušies, jo kādu laiku piemirsuši durvis aizslēgt un garnadži nupat iztīrījuši kopējo virtuvi, pirms tam nozagts velosipēds un vēl šis tas. Tomēr šīs mājas iemītnieki vēl uzdrošinās gaitenī pie istabiņas durvīm atstāt bērnu ratiņus, rotaļlietas vai āra apavus. Turpretī Dolomītu ielas kopmītnēs sen vairs neviens gaitenī neko neatstāj, un arī durvju, ko aizslēgt, te nav. Vienā stāvā tās gaišā dienas laikā kāds pamanījies aizstiept, lai gan pirmajā stāvā pie ieejas it kā strādā dežurants.
Abas Vladimiram piedāvātās 18 kvadrātmetru istabas, no kurām viņš atteicies, vismaz divus gadus stāv tukšas. Platajā ielā, kur māja ir labākā stāvoklī, 23. dzīvoklis, kā pirms dažiem gadiem noplūdis, tā arī nav remontēts un sapelējis. Gaitenī sastaptā Alīna stāsta, ka tas ir sliktākais dzīvoklis visā mājā, tas ir līdzās vannasistabai un pastāvīgi mitrs. Dolomītu ielā neviens nav vēlējies ievākties briesmīgo sadzīves apstākļu dēļ. Tualetēs kanalizācija nedarbojas, skalojamais ūdens spainītī jānes līdzi. Nopelējušajā un drūmajā kopējā mazgāšanās telpā no sešām izlietnēm darbojas trīs. Dainis, kurš te ienācis nospodrināt kurpes, atzīst, ka par karsto ūdeni šajā mājā sen vairs neviens nesapņo, tīrīgākie un naudīgākie iet mazgāties uz sabiedrisko pirti. Kopš karstā ūdens šajā mājā nav, slēgta arī kopējā virtuve.
«Daži mums te vēl dzīvo komunismā, citi - skarbajā kapitālismā. Pirmie lieto visu un ne par ko nemaksā, otrie staigā pakaļ pirmajiem, izslēdz atstāto gaismu, aizgriež ūdens krānus un skaita santīmus, jo jāmaksā ne tikai par savu istabiņu, bet arī par visu patērēto koplietošanas telpās,» noskalda tante Gaļina, kura atskrējusi nomazgāt gurķus pusdienu salātiem.
Uz labumiem var necerēt
Diemžēl uz labāku dzīvi ne šajās, ne arī kopmītnēs Lielupes un Aglonas ielā, kur no līdzīgām dzīvojamām telpām Vladimirs arī atteicies, nav ko cerēt, jo jau pirms gada pieņemts lēmums tās izformēt, lai namus rekonstruētu. Tāpēc nekādi ieguldījumi sadzīves apstākļu uzlabošanā netiek veikti. Iemītniekiem pamazām tiek piedāvātas citas dzīvojamās telpas. Tie, kuri kopmītnēs nodzīvojuši vismaz septiņus gadus un kuriem nav parādu, var pretendēt uz labiekārtotu dzīvokli, taču parādniekiem un tiem, kuri tur dzīvo īsāku laiku, piedāvā tikai līdzvērtīgu istabu. Taču tādu kopmītņu Rīgā palicis maz, un tās ir tikpat briesmīgas. Arī Dienas apmeklētās kopmītnes Augusta Dombrovska ielā Vecmīlgrāvī. Lai gan ēka un iekštelpas te noplukušas, svaigu krāsas kārtu vai tapešu loksni sienas sen nav redzējušas, tomēr Staļina laikā celtais nams izskatās nedaudz labāk nekā Bolderājas kopmītnes. Te vismaz ir virtuve, tualetes darbojas, taču istabiņas ir tikai 13 kvadrātmetru. Grūti iedomāties, kā tur varētu iegrozīties, piemēram, triju cilvēku ģimene, lai gan šīs mājas iedzīvotāji par to tikai pasmej - te jau vairākus gadus mazītiņā istabiņā dzīvo mamma ar četriem bērniem. Kaimiņi stāsta, ka šajā namā jau dzīvo vairāki jaunieši, kas atnākuši no bērnunama.
Dolomītu ielā un citās kopmītnēs, kamēr visiem iemītniekiem nav atrasts cits miteklis, dzīve turpinās. Tikai jauniem īrniekiem istabas izformējamajās kopmītnēs vairs nepiedāvā. Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvaldes priekšniece Ārija Stabiņa neslēpj, kas tās ir sliktākās pašvaldībai piederošajās mājās. Taču, neraugoties uz sliktajiem sadzīves apstākļiem, kopmītnes iemītnieki nupat saņēmuši paziņojumu, ka no 1. novembra, piemēram, Dolomītu ielā, tiek paaugstināta īres maksa no 42 līdz 43,5 santīmiem par kvadrātmetru. «Par ko! Mums te tā jau visiem ir tās ubagu lapas, un vēl palielina īres maksu. Ziemā par vienu istabu jāmaksā ap 70 latiem,» sašutusi tante Gaļina.
Protams, Vladimiram ir iespējas dzīvokli arī īrēt, un saskaņā ar likumdošanu līdz brīdim, kad pašvaldība viņam piešķirs dzīvojamo platību, tai ir pienākums segt ar telpu īri saistītos ikmēneša izdevumus. Taču puisis atklāj, ka apstaigājis vismaz 20 īrēt piedāvātos dzīvokļus, kuru saimnieki, uzzinājuši, ka par šo darījumu jāslēdz oficiāls līgums, atteikuši. Ārijas Stabiņas pieredze gan liecina, ka ir tādi dzīvokļu īpašnieki, īpaši bērnunamu apkārtnē, kuri uz šī rēķina izvērsuši pieklājīgu biznesu. Tā kā noteikumi nereglamentē, cik lielu īres maksu pašvaldība drīkstētu maksāt, bieži sociālajā dienestā līgumi iesniegti par vienu summu, bet reālais darījums notiek par citu, uz starpības iedzīvojoties.