Klauvējiens pie teātru durvīm ir izrādījies ļoti veiksmīgs - pagājušās sezonas Spēlmaņu naktī viņš tika pie nominācijas Gada režisors izrādei Gals Latvijas Nacionālajā teātrī, kur nesen pirmizrādi piedzīvoja vēl viens viņa darbs Purva bridējs, un patlaban Dailes teātrī jaunais režisors gatavo aktrises Rēzijas Kalniņas monoizrādi Es par Rēziju. Savukārt šogad par iespēju vienā no turpmākajām sezonām iestudēt savu darbu Jaunajā Rīgas teātrī sacentīsies seši Latvijas Kultūras akadēmijā lolotie teātra režisori - Jānis Znotiņš, Inga Tropa, Paula Prozoroviča, Viesturs Roziņš, Dmitrijs Petrenko un Georgijs Surkovs.
Iziešana sabiedrībā
«Patriarha rudens ir iziešana sabiedrībā,» par festivālu saka Viesturs Roziņš, kura turku dramaturga Nedžati Džumali darba iestudējumu Jūras roze varēs noskatīties 4. oktobrī plkst. 19 nevalstiskajā teātrī Dirty Deal Teatro. Kad režisora draugi no Turcijas jautājuši, ko viņam atvest kā ciemakukuli, viņš atbildējis, ka turku lugas, un saņēmis dāvanā veselu krājumu. «Šī luga mani uzrunāja ar nesamaitātu cilvēku domāšanu, ar tīru mežonīgumu, tīru kaislību, tīru mīlestību, tīru instinktu un atļaušanos izlauzties no tradīcijām un dogmām,» savu izvēli skaidro režisors un skatītājiem piedāvās klasisku mīlas trīsstūri. «Kaislības uzsitīs milzīgu temperatūru,» sola Viesturs Roziņš, jo austrumnieciskais motīvs stāstu paspilgtinot un izkrāsojot mākslinieciski un skaisti.
Jaunajam režisoram šis ir pēdējais mācību gads Latvijas Kultūras akadēmijā un pēdējais Patriarha rudens, kurā pierādīt un pieteikt sevi, lai arī viņš uzskata, ka nākotne drīzāk ir atkarīga no spējas studiju laikā iegūt maksimāli lielu paziņu loku un atrast komandu, ar kuru asinis rit pa vienām un tām pašām dzīslām. Izrāde Jūras roze ir viņa pagājušā mācību gada raža, bet viņa diplomdarbs būs par Latgales pamestajām mājām, kurš tiks izrādīts Kaņepes kultūras centrā pavasarī. «Vasarā mēs devāmies ekspedīcijā kopā ar dramaturgu, producenti un aktieriem un savācām milzīgu materiālu,» saka Viesturs Roziņš.
Ir jābūt kādai pastāvībai
Jauno režisoru Georgiju Surkovu izdodas sazvanīt, kad viņš brauc autobusā no Polijas, kurā viņš kādu laiku ir studējis un kurā domā atgriezties, lai uzvestu savu diplomdarbu. «Es tur uzkavējos daudz ilgāk, nekā plānots,» viņš piebilst. Tieši tur latviešu režisors iepazinies ar krievu dramaturgu Ivanu Viripajevu. «Viņš man iedeva savu lugu Ilūzijas, es iemīlējos tās tekstā, kas man kļuva ļoti svarīgs, un es jau sen esmu gribējis uzvest šo darbu,» piebilst Georgijs Surkovs, kurš 6. oktobrī plkst. 15.30 Eduarda Smiļģa Teātra muzejā piedāvās šīs lugas lasījumu. «Man tas ir eksperiments,» norāda režisors, kurš pēc festivāla noslēguma ir apņēmības pilns no Patriarha rudenī parādītās izrādes skices mēneša laikā uztaisīt pabeigtu darbu. «Šis stāsts ir par mīlestību. Par cilvēku tieksmi pieskarties kaut kam mūžīgam, lai kas tas būtu - Dievs vai mīlestība -, kaut gan man tie ir sinonīmi. Ir taču jābūt kādai pastāvībai šajā milzīgajā, mūžam mainīgajā izplatījumā,» it kā jautājot saka Georgijs Surkovs.
Nezināja, kas ir režisors
Inga Tropa festivālā Patriarha rudens piedalās ar divām izrādēm - pieaugušajiem un bērniem. «Tas man ir izaicinājums - pirmo reizi mūžā radīt izrādi jaunākajiem skatītājiem, jo viņi ir godīga un patiesa publika, kurai nevar rādīt baigos māņus,» viņa uzskata un meklē citus veidus, kā aizraut bērnus. Par režisori Inga Tropa ir kļuvusi nejauši - viņas stāsts sākas ar daudzreiz dzirdēto «aizgāju līdzi draugam», kurš ļoti nopietni gatavojies iestājeksāmeniem, bet viņa pat nav zinājusi, kas ir režisors. Protams, ka viņš netika, bet viņa tika. «Sākot mācības, es vēl ilgi nesapratu, ko es mācos, vienīgais, ko es sapratu, ka man ļoti patīk vide, kur es esmu un kas tur notiek, un cilvēki, kuri man ir apkārt,» viņa atceras un tagad režisoru definē kā cilvēku, kurš savus sapņus un fantāzijas var pārvērst taustāmā formā.
3. oktobrī plkst. 19 Ģertrūdes ielas teātrī būs skatāma viņas izrāde Deviņi, kurā tiek apskatīts cilvēka mūža ritums no dzimšanas līdz miršanai, iedvesmojoties no latviešu folkloras, bet viņas jaunāko darbu bērniem Ūdens 6. un 7. oktobrī plkst. 11 varēs noskatīties Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. «Galvenais ir darīt to, kas pašam patīk, un, ja mēģinājuma procesā ir sajūta, ka sirds iedziedas, tas ir pareizais ceļš, kā veidot izrādi,» ir pārliecināta jaunā režisore, un jau šīs nedēļas beigās noskaidrosies, vai sirdis iedziedāsies arī festivāla ekspertu komisijai, kuras sastāvā ir Baiba Broka, Regīna Razuma, Māra Ķimele, Andis Strods, Undīne Adamaite un Normunds Naumanis, un vai viņai izdosies ar divām lodēm nošaut vienu zaķi un tikt uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, uz kuras Inga Tropa ir kāpusi kā aktrise.
Pirmdien visiem interesentiem bija iespējams apmeklēt diskusiju Novaja drama, kuru vadīja teātra kritiķe un jaunās dramaturģijas festivāla Ļubimovka mākslinieciskā direktore Jeļena Kovaļska un pēc kuras notika lugas Lauks lasījums Dmitrija Volkostrelova režijā. Taču šī nav vienīgā citu valstu viesu klātbūtne festivāla programmā - šogad pirmo reizi skatītājiem tiks piedāvāta ārzemju viesizrāde Mana tēva ģeniālais laikmets jeb Matērijas apoloģija, ko pēc starpkaru perioda poļu rakstnieka Bruno Šulca stāstu krājuma Kanēļa veikaliņi motīviem piedāvās teātra režijas studente no Čehijas Barbara Herčikova sadarbībā ar Polijas Ludvika Solska Teātra valsts augstskolas aktiermākslas studentiem. To varēs noskatīties 5. un 6. oktobrī plkst. 21 Zirgu pastā. Patriarha rudens noslēgsies 7. oktobrī.