Jaunā būvniecības regulējuma ieviešana notika, manuprāt, nepareizi, jo likums bija jāievieš kopā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem. Tas nav izdarīts. Līdz ar to regulējumā izveidojies zināms haoss, un tajā ir virkne pretrunu. Jāteic, ka normatīvu uztverē savas korekcijas ienesa arī Zolitūdes traģēdija, jo atbildīgās amatpersonas sāka citādi lasīt un interpretēt normatīvus. Nereti būvvaldei ir savs normu skaidrojums, kādai citai institūcijai - cits. Es domāju, ka ne tik daudz Būvniecības likums ir sarežģīts, cik tagad cilvēki sākuši vairāk baidīties un sākuši nopietnāk uztvert savu personīgo atbildību. Mans viedoklis ir, ka Būvniecības likums nav sarežģīts, bet tajā ir daudz kā nepareiza. Taču Būvniecības padome nevar uzsist dūri galdā un direktīvā formā pateikt, ka tas un tas jāmaina. Jāatceras, ka likuma pieņemšana bija gana ilgs process, jo bija daudz pretrunu un tās, jāatzīst, bija arī pašu nozares spēlētāju vidū. Turklāt problēma ir ne tik daudz ar likumu, cik ar to pavadošajiem MK noteikumiem.
Vai varat konkretizēt, kas ir nepareizais Būvniecības likumā?
Viena no lietām, kur pieļauta konceptuāla kļūda, ir speciālistu sertifikācijas kārtība. Iepriekšējā sistēma bija labāka. Pašlaik ir liels sajukums, paši speciālisti nesaprot, kā noritēs sertificēšanas process. Taču sajukums radies tāpēc, ka par šo jautājumu bija pārāk atšķirīgi viedokļi. Bija cilvēki, kas uzskatīja, ka sertificēšana vispār nav vajadzīga un ir birokrātisks šķērslis. Mans pretarguments - tad jau var uzskatīt, ka arī autovadītāja apliecība ir lieks, birokrātisks šķērslis un nav vajadzīga. Par citām likuma normām runājot, problēma ir interpretācijā. Taču atbildīgajiem speciālistiem vajadzētu vairāk iedziļināties, lasīt MK noteikumus, jo likums jau ir tikai jumts normatīvajam regulējumam, tajā nekad viss nebūs aprakstīts, un to arī nevajag. Pēc Zolitūdes traģēdijas mēs no viena grāvja esam iebraukuši otrā. Piemēram, būvinspekcijas likvidēšana kādu laiku pirms Zolitūdes traģēdijas bija katastrofāls lēmums. Tagad ir šis otrs grāvis, kad nekas nav labi. Minēšu vienu piemēru. Mēs dokumentus par kādu objektu jau bijām nodevuši būvvaldē, viss jau bija saskaņots, tikai nebija parakstīti papīri. Tad notika Zolitūdes traģēdija, un mums atdeva visus papīrus atpakaļ, sakot, ka viss ir slikti un nepareizi, lai gan regulējumā nekas nebija mainījies.
Tātad problēma ir būvvalžu pārstāvju bailes uzņemties atbildību?
Jā, tā ir tiešām liela daļa no visas problēmas, kas saistīta ar likuma interpretāciju.
Kā vērtējat jauno publisko iepirkumu regulējumu, kurā dominēs saimnieciskā izdevīguma, nevis zemākās cenas princips?
Es pret tā piemērošanu praksē esmu diezgan skeptisks. Jau līdzšinējā regulējumā bija iespēja piemērot saimnieciskā izdevīguma principu. Taču bija neskaidri tā piemērošanas kritēriji, tie bija vispārīgi un izplūduši. Viens piemērs - ja augstāku punktu skaitu deva, piemēram, par piecu gadu garantijas termiņu salīdzinājumā ar trim gadiem, automātiski visi norādīja piecus gadus. Līdz ar to šāds kritērijs neko neietekmēja, un beigās vienmēr dominēja zemākā cena.
Arī vērtēt, vai uzņēmums maksā darbiniekiem nozares vidējās algas, ir absolūti garām, jo nozarē ēnu ekonomikas īpatsvars ir ap 40%, privātmāju būvniecībā - pat 80%. Manuprāt, labs kritērijs būtu savstarpēji salīdzināmu uzņēmumu ar līdzvērtīgu apgrozījumu nomaksātie nodokļi, izvērtējot, vai ir nodokļu maksājumu atšķirības un cik lielas tās ir. Arī jaunā Eiropas Savienības direktīva pieļauj, ka varētu tikt ņemts vērā šāds kritērijs. Taču problēma ir tā, ka sabiedrība neanalizē skaitļus kontekstā. Paredzu sašutumu, ja kādā publiskajā iepirkumā tiks izvēlēts ne pats lētākais piedāvājums, jo nevienu jau neinteresēs, cik kurš uzņēmums ir nomaksājis nodokļos. Piemēram, jau pašlaik var izmantot kritēriju, vai darbiniekiem tiek maksāti 80% no vidējās algas nozarē, taču, ņemot vērā aplokšņu algas, šāda vidējā alga pilnīgi neko nenozīmē un neparāda. Faktiski šāds kritērijs pašlaik palīdz tikai tiem uzņēmējiem, kas darbojas ēnu ekonomikas pusē, jo vidējā alga uz papīra un dzīvē ir divas dažādas lietas.
Kā vērtējat priekšlikumu, ka ģenerāluzņēmējam būtu jāuzņemas atbildība par to, vai apakšuzņēmējs maksā nodokļus?
Negatīvi. Ja runājam par pasūtījuma izpildes kvalitāti un termiņiem, visa atbildība noteikti jāuzņemas ģenerāluzņēmējam. Taču, ja runājam par nodokļu nomaksu, to nevar kontrolēt ģenerāluzņēmējs, jo viņam nav tādu pilnvaru. Nevar viens privātais uzņēmums kontrolēt citu privāto uzņēmumu par tā saistību izpildi pret valsti, un to kontrolēt tomēr ir valsts institūciju pienākums un atbildība. Vislabāk ēnu ekonomiku var mazināt, motivējot maksāt nodokļus. Princips ir vienkāršs - ja es daru kaut ko labu valstij, man par to ir kāds bonuss. Motivēšana ir labāka par sodīšanu.LEC darbojas arī Vācijas un Skandināvijas tirgos. Cik viegli ir ieiet šajos tirgos?
Neviens ārvalstu tirgos mūs negaida. Ir valstis, kurās ieejas barjeras ir ļoti augstas, - tie ir visu Skandināvijas valstu tirgi. Savukārt mēs Latvijā ārzemniekus ļoti gaidām, pat dodam dažādas priekšrocības. Piemēram, mums, piedaloties vietējā publisko iepirkumu konkursā, jāiesniedz darbinieku izglītību un kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, bet ārzemnieks var paziņot, ka kaut kādā laikā X nokārtos nepieciešamos vietējos sertifikātus. Ja mēs tā izdarītu, piemēram, Norvēģijā, par mums pasmietos un sarunas nenotiktu. Tā ir katastrofāla domāšanas problēma, ka mēs ārzemniekus šeit vilktin ievelkam. Savukārt mūs ārzemju tirgos sijā caur ļoti sīku sietu. Tomēr, ja tu ārvalstu tirgū esi sevi labi parādījis, pret tevi ir līdzvērtīga attieksme. Runāt par Eiropas iekarošanu ir absurdi, jo ir valstis, kurās vienas būvkompānijas apgrozījums ir lielāks par visa Latvijas būvniecības tirgus kopējo apgrozījumu.
Pirms vairākiem gadiem LEC strādāja Krievijas un Kazahstānas tirgū. Kā ir pašlaik?
Pašlaik mēs tur neesam, jo mainījusies ģeopolitiskā situācija. Mēs neredzam sevi šajos tirgos, jo tur ir atšķirīgi spēles noteikumi. Mums bija ideja, ka Krievijai mēs varētu piedāvāt augstāku darba kvalitāti, bet esam atskārtuši, ka rietumvalstu tirgi mums tomēr ir saprotamāki, jo tas, kas notiek Krievijas tirgū, ir ārpus jebkādas kontroles. Tur līgumu realizācijas kultūra ir pilnīgi cita. Strādājot rietumvalstīs, nav bijis tā, ka nesamaksā līgumcenu. Krievijā var nākties par to cīnīties.