februāra referendumā par (otru) valsts valodu - tā vietā, lai pavisam konkrēti atbildētu uz vienkāršu jautājumu: «Vai jūs esat par otras valsts valodas ieviešanu šajā zemē?», grasās koķetēt ar bučām biļetenos un citiem spekulatīviem par-pret-varbūt-jā-varbūt-nē argumentiem, kādēļ tomēr, redz, no tautas nobalsošanas prātīgāk, tālredzīgāk un «daudznozīmīgāk» būtu izvairīties.
Nešaubos, Valentīnai Freimanei, kura savu garo, skaisto un arīdzan baiso mūžu dzīvojusi starp divām mājām - Rīgu un Berlīni -, starp divām nacionālajām identitātēm - ebreju un latviešu -, starp brīvas radošas personības un sociālpolitisko režīmu determinētas personas patību, būtu ko teikt jautājumā par lojalitāti Latvijas valstij, kuras pilsonis esi (un viņa to jau ir skaidri un gaiši pateikusi - lasiet grāmatu!). Domāju, Valentīna kopā ar baltu, neatbildētu referenduma biļetenu nesūtītu gaisa skūpstu nedz Ušakovam, nedz Lindermanam, nedz Urbanovičam, nedz latviešu nacionālboļševikiem. Pietika jau ar tiem, kas bučoja tankus, kad Rīgā ienāca gan krievu, gan vācu armija. Jo šādi patētiski «izgājieni» un emocionāli dumja eksaltācija Freimanes «kinderštūbē» jeb audzināšanā asociējas elementāri ar sliktu stilu. Un bieži vien ar stilu pietiek, lai saprastu, kas esi. Kā slavenajā sakāmajā - pasaki, kādas grāmatas (filmas, teātra izrādes, mūziku…) tu lasi, un es pateikšu, kas esi par cilvēku. Freimane perfekti runā un lasa vismaz piecās Eiropas valodās. Latvija ir viņas dzimtene. Jautājums tiešām ir par lojalitāti valstij, nevis par amizēšanos ap morāli izkurtējušo saukli «Mēs mīlam šo zemi, bet nīstam šo valsti».
Lūk, mazs citāts no citas Valentīnas Freimanes grāmatas - Personības un parādības, kas izdota tālajā 1986. gadā, kad liela daļa slepeno Latvijas neatkarības pielūdzēju svēti ticēja padomju ideoloģijas mūžīgumam un naski kalpoja padomju sistēmai. Aprakstot Ištvāna Sabo filmu Mefisto (pēc Klausa Manna romāna par nacistu iemīļoto izcilo vācu aktieri Gustavu Grindgensu), Freimane citē slaveno ungāru režisoru: «Talantīgus cilvēkus var vieglāk piemuļķot tāpēc, ka viņi kaut ko alks īstenot. Piedāvājot iespējas, arī laurus, slavu, bet pirmām kārtām darbības lauku, viltīga un noziedzīga vara soli pa solim padara mākslinieku par savu alibi, kas sedz un rotā sistēmas fasādi. Bet mākslinieks, nospēlējis šo pazemojošo lomu, parasti pēc tam atsakās to skatīt īstā gaismā un apjēgt. Viņš uzvedas kā padauza, kas, mainoties situācijai, sāk kliegt, ka viņa ir izvarota.»