Liktenīgais telefona zvans
«Atceros, kā man no rokām izrāva bērnu, septiņi policisti aplenca un atņēma. Teica, ka ved prom, bet neteica, kur,» sieviete atsauc atmiņā liktenīgo dienu. Vien pēc nedēļas viņa uzzināja, ka abi dēli, viens no tiem jaunāks par gadu, bet otrs invalīds, ievietoti aprūpes centrā. Savukārt vecāko meitu, mātes jūtu vadītai, Karinai izdevās paslēpt.
Neilgi pēc tam sākta lietvedība, un tā paša gada 2. septembrī ģimene atkal satikās, tomēr šie četri mēneši, kad, kā māte norāda, «bija jāskatās uz tukšu bērnu gultiņu», nav izdzēšami no atmiņas. Vecāki savu iespēju robežās teju katru dienu devušies apciemot bērnus, taču, tā kā neviena no atvasēm nerunā, nav zināms, kā viņi jutās prombūtnes laikā. Savukārt tad, kad bērni atgriezās, ģimeni gaidīja vēl kāds pārsteigums - no aprūpes centra atnāca rēķins par uzturēšanos tajā.
Kā paskaidro advokāte Inga Narbuta, bāriņtiesa sākusi rīkoties pēc kāda anonīma zvana, kurā neidentificēta persona norādījusi, ka, iespējams, bērni pakļauti emocionālai vardarbībai.
Lēmums par atvašu izņemšanu tika pieņemts bez vecāku klātbūtnes, lai gan māte dienu pirms sēdes informējusi, ka saistībā ar vidējā bērna veselības stāvokli nespēs ierasties, un lūgusi to atlikt. Šis faktors kā nepareizs tiek minēts arī galējā tiesas spriedumā: «Bāriņtiesa nerespektēja pieteicējas 28. aprīlī bāriņtiesas pārstāvei mutiski izteikto lūgumu par lietas izskatīšanas atlikšanu, kaut pieteicējiem bija attaisnojoši iemesli bāriņtiesas sēdes kavējumam.»
Lietas materiālos atrodami dažādi fakti, kas it kā liek domāt par vecāku nolaidību. Piemēram, internātskola, kurā mācās vidējais bērns, vērsusi uzmanību, ka puikam vairākkārt bijušas netīras drēbes un uz ķermeņa redzami zilumi. Tikai vēlāk līdz ar ģimenes ārsta liecību konstatēts, ka bērns invaliditātes dēļ mēdz bieži pakrist un tāpēc sasisties, sasmērēties. Ir arī dažādi citi iemesli, kas, lai gan sākotnēji varētu šķist leģitīmi, pēc atkārtotas izpētes ļāvuši tiesai spriest par labu vecākiem.
Jāatzīmē, ka ģimene ir trūcīga, taču gan advokāte, gan tiesa norāda, ka tā nav nelabvēlīga.
Vienādi pierādījumi, dažādi spriedumi
Ģimenei divus gadus bija jāpierāda sava taisnība trijās tiesu varas instancēs, proti, Administratīvā rajona tiesa 2014. gada 24. jūlijā noraidīja pieteikumu par bāriņtiesas lēmuma atcelšanu, un pēc tam, 3. decembrī, tāpat rīkojās arī Administratīvā apgabaltiesa. Tikai gadu pēc cīņas sākuma Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments lēma par lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai, kura 2016. gada janvārī bāriņtiesas lēmumu atzina par prettiesisku.
Lai gan varētu šķist, ka nu viss galā un ģimenei beidzot ļauts atviegloti uzelpot, bāriņtiesa nebija gatava atzīt savu kļūdu un iesniedza kasācijas sūdzību. Šā gada 7. jūlijā pieņemts lēmums atteikt ierosināt atkārtotu tiesvedību.
I. Narbuta uzskata par absurdu faktu, ka, lai panāktu pozitīvu spriedumu, bija tiks garš ceļš ejams: «Visu tiesnešu rīcībā bija vieni un tie paši lietas materiāli, ar kuriem iepazīstoties noteikti bija jāsaprot, ka Rīgas bāriņtiesa ir rīkojusies nelikumīgi, un jāpieņem likumīgs spriedums. Es pirmoreiz saskāros ar tādu netaisnību, manuprāt, tā vienkārši ir pārlieku liela uzticēšanās bāriņtiesai.» Lai izprastu, kā vērtējams tas, ka pirmie divi tiesas spriedumi tik krasi atšķiras no pēdējā, Diena vērsās Tieslietu ministrijā, taču iestāde no komentāriem atteicās.
Arī Labklājības ministrija (LM), kuras pārraudzībā ir bāriņtiesas, konkrēto gadījumu neiztirzā, taču norāda, ka bērna šķiršana no ģimenes ir vērtējams kā galējais līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgus apstākļus, viņam paliekot vecāku aprūpē. Šīs ģimenes pieredze pievērš uzmanību bāriņtiesas darbībai, taču nevar apgalvot, ka tā ir tendence. Pēc LM Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktores vietnieces Līgas Teteres sniegtās informācijas, 2013. gadā pārsūdzēts 51 lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu, bet atcelti vien divi, 2014. gadā pārsūdzēti 29 lēmumi, no kuriem neviens netika atcelts, bet pērn 39 lēmumi, no kuriem atcelti divi.
Tomēr advokāte vērš uzmanību, ka vairumam ģimeņu, kuras nonāk šādā situācijā, neesot pa spēkam cīnīties ne morāli, ne finansiāli. Karinas ģimenei tas izdevās, jo dažādu sakritību rezultātā tika iegūts labdarības fonda LNK Charity Fund atbalsts.
«Ja pie katra anonīma zvana notiks šāda rīcība, manuprāt, mēs vairs neviens nevarēsim būt droši par saviem bērniem. Galu galā taisnīgs noregulējums ir panākts. Tas priecē, jo darbs nebija veltīgs, un jācer, ka vismaz nākotnē tādi lēmumi netiks pieņemti un necietīs citi bērni,» saka advokāte. Šobrīd norit darbs pie ģimenei nodarītā morālā un materiālā kaitējuma apzināšanas.
Kritiski uz bāriņtiesas darbu ir spējis raudzīties arī likumdevējs - 2015. gada nogalē pieņemti grozījumi Bāriņtiesu likumā, nosakot virkni izmaiņu iestādes darba pilnveidošanai. L. Tetere uzsver, ka jauno grozījumu mērķis ir maksimāli samazināt to gadījumu skaitu, kad bērns šķirams no ģimenes.