Es esmu kas vairāk
«Tagad esmu iemācījusies novērtēt to, kas man dots, un nebēdāt par to, kā man nav. Atskatoties uz pagātni un vērtējot savu dzīvi ar laika distanci, saprotu: tas, kas dzīvē bieži vien nenotika, bet ko tik ļoti vēlējos, vēlāk izrādījies ieguvums man kā cilvēkam,» stāsta Māra. Viņa gribējusi kļūt par dziedātāju. Taču dzīves ceļš ievirzījās citādi, jo biogrāfijas, precīzāk, tēva izsūtījuma dēļ, nav varējusi mācīties Medicīnas institūtā. «Tad aizgāju uz mūzikas skolu. Mani vecāki bija ļoti muzikāli, šai pasaulē tiku sagaidīta ar mūziku. Tēvs spēlēja vijoli, mamma klavieres. Mūzika bija kas tāds, bez kā ģimenē dzīvot nevarējām.»
Māra būtu gribējusi mācīties Dārziņa skolā, bet arī tur «tautas ienaidnieka meitai» ceļš bijis liegts. Liels ieguvums vēlāk izrādījās mācības mūzikas skolā. «Tur satiku savu pirmo skolotāju ar lielo burtu - Eleonoru Neimani, kura man mācīja dziedāšanu. Viņa man raisīja sapratni par to, ka es neesmu tikai fizioloģiska būtne, es esmu kas vairāk.» Bet kļūt par dziedātāju neizdevies tāpēc, ka reiz kolhoza talkā nopietni apsaldējusies un ilgu laiku nav varējusi tikt vaļā no laringīta. «Cik labi, ka nekļuvu dziedātāja! Jo es būtu bijusi ļoti viduvēja dziedātāja, mana dvēsele vēl nebija tik bagāta. Var iemācīties tehniku, bet, lai dziedātu kā Inese Galante, jābūt klāt dvēselei,» uzskata Māra. Ilgus gadus Vidzemes pusē viņa strādājusi par mūzikas pasniedzēju, bet tad pārnākusi uz Rīgu - gribējies būt tuvāk kultūrai. Pirms došanās pensijā nolēmusi, ka vajagot nopelnīt lielo pensiju. Kultūras darbā tas nebija iespējams, tāpēc aizgājusi strādāt uz Daiļradi - šuvusi ādas izstrādājumus. «Iemācījos šūt ādas suvenīrus un darīju. Un nopelnīju to lielo pensiju!» lepojas Māra. Traubergas kundzei nav savas bioloģiskās ģimenes, toties ir draugu kopa kā ģimene, un tagad viņa dzīvo Ķegumā. «Tie ir cilvēki, ar kuriem vieno kopīgi uzskati. Izlēmām - lai visi būtu kopā un viens otram netraucētu, iznācām no Rīgas laukā, apvienojām īpašumus un izveidojām dzīves telpu, kurā varam nesēdēt viens otram uz kakla, bet tajā pašā laikā būt viens otra tuvumā un palīdzēt, kad vajag. Jūtos laimīga.» Māra vairs negrib ne dzīvot Rīgā, ne uzņemt Rīgas enerģētiku. Te viņa atbrauc tikai nokārtot darīšanas.
Naudu vai skolotāju?
Pirms apmēram 10 gadiem Mārai radušās veselības problēmas. Tas dzīvē bijis grūts periods - strādājusi nakts maiņās, līdz kļuvusi ļoti nogurusi un izsmelta. Meklējot izeju, Māra sapratusi, ka poliklīnika un mūsu medicīnas sistēma izeju nevar dot. «Nozāļojošā medicīna cilvēkam nepalīdz, tikai novērš simptomus. Un tā kā negribēju kļūt par staigājošu aptieku, turklāt visu mūžu esmu mācējusi pati ar sevi tikt galā, kāds neredzams spēks mani burtiski paņēma aiz rociņas un aizveda pie reiki,» atceras Māra. Ceļš no sasirgušas kundzes līdz veselīgai, spriganai japāņu tradicionālā reiki meistara skolotājai bijis sevis izzināšana un garīga prakse. Viens reiki seanss ar īpašu masāžu kliedējis jebkuras šaubas par šī dziedniecības virziena iedarbību. «Masāžas laikā tikai nodomāju: interesanti, tagad izsprukšu dzīva vai ne. Biju baudījusi dažādas masāžas, arī tādu, ar kuras palīdzību man izārstēja sirds kaiti, bet šī bija kas nepiedzīvots,» stāsta seniore. Veselības stāvoklis uzlabojies, un Māra nolēmusi pati iemācīties reiki. Sākusi apmeklēt dažādu līmeņu seminārus. «Reiz vienā nodarbībā aizgājām uz mežu, katram bija jāatrod savs koks, zem kura pastrādāt, padomāt un izteikt savu vēlēšanos. Gāju pie sava koka un domāju, ko lai vēlos. Naudu? Tā kā mazliet par primitīvu... Aizgāju, apsēdos, un pēkšņi nāca kā apgaismība: gribu kļūt reiki skolotāja!» Tagad Mārai ir ap 30 skolēnu un radusies iecere izveidot savu veselības centru.
Tieši šodien!
Mārai vienmēr bijis daudz hobiju. Iemācījusies dekupāžu - mēbeļu un dažādu priekšmetu apdari ar salvetēm, piemēram, šādi ir atjaunojusi pulksteni, bet tagad seniore mācās pērļošanu. Jau no bērnības liela aizraušanās esot lasīšana, bez grāmatām Māra nevarot iedomāties savu dzīvi. Viņa arī daudz ceļo un vēl - rūpējas par pamestajiem un četriem pašas mājdzīvniekiem. Dzīvnieki Mārai vienmēr ir bijuši blakus. «Mana pirmā lielā mīlestība bija zirgi. Bet tagad mājās mīt divi pekinieši Čili un Este un divi izglābtie bezšķirnes kaķi Šeila un Bembija. Caur dzīvniekiem esmu atradusi savus cilvēkus, ar kuriem tagad esmu kopā. Oficiāli skaitos viena, bet vientuļa neesmu. Man ir aizmugure.»
Un vēl Māras hobijs ir būt veselai! «Bez veselības cilvēks nevar būt laimīgs. Reiki palīdz sakārtot cilvēku arī psiholoģiski,» uzsver Māra. Reiki principi it kā vienkārši: tieši šodien nedusmojies, tieši šodien neraizējies, tieši šodien esi pateicīgs un labs pret cilvēkiem. Kā to sevī realizēt, lai neskanētu tikai kā pliks lozungs un lai tieši tā arī justos? «Esmu sasniegusi to līmeni, kad tieši tā arī jūtos. Ir pilnīgs miers. Tas nenozīmē vienaldzību, bet lieku emociju gan nav. Ir cilvēki, kuriem saulīte noriet jau no paša rīta, bet es jūtos laimīga par to, ka esmu. Ka esmu šajā pasaulē. Kādreiz tā nebija, kādreiz arī es cepos - slikti tā un slikti šitā. Bet cilvēkam tomēr ir jāizaug. Dzīve ir skola - kurš gan teicis, ka skola ir viegla?»