Tagad viņa dzīvo viena. Šajā gadsimtā Velta iegādājusies vispirms mazdu, tad pārsēdusies uz Kia. 50 gadu ilgajā šofera stāžā nobraukto kilometru skaits vairs nav nosaucams skaitļos.
Ja ir par ko braukt
Velta brauc ziemā un vasarā, gan uz lauku mājām Kuldīgā, gan garākos braucienos: «Braucu visu gadu, ja vien ir par ko braukt.» Degvielas cenu dēļ gan nākas rēķināt, kurp doties izdevīgāk ar sabiedrisko transportu. Seniores ceļotājas gars nav rimis arī dzīves 78. gadā - kopā ar draudzeni viņas ar auto dodas garākos ārzemju ceļojumos.
Ar mazdu septiņos gados Velta nobraukusi ap 100 tūkstošiem kilometru, ar Kia trijos gados 20-30 tūkstošu. Krievijā visgrūtākā esot Pēterburga - tur piedzīvojusi vislielākās bailes, jo nav radusi, ka jāspraucas, lai tiktu uz priekšu. Lietuvā šoferi esot solīdi - ievēro intervālus, pagrieziena rādītājus. Igaunijā autovadītājiem disciplīna vislielākā, vienīgi policisti nav prognozējami: «Nav saprotams, no kurienes izlien.» Garākais reiss, ko Velta nobraukusi vienā diennaktī - 1100 kilometru. «Četros izbraucu no Ķekavas un pusdivos atgriezos. Tad gan tāds nogurums, ka no garāžas uz māju negribas iet,» atzīst seniore.
Draudzeni pie stūres Velta nelaiž. Kaut arī autovadītāja ar stāžu, otra kundze ātri vien samiegojas un zaudē koncentrēšanās spējas. Bet uzmanību uz ceļa zaudēt nedrīkst. Savukārt Velta - ja iekrampējas stūrē, tad uzmanību notur konstanti, lai cik ilgi brauktu. Izturību vajag. «Lai dotos ceļā un pagūtu visu ekskursijas maršrutā ieplānoto, nepieciešama izturība, karte un ceļa plānojums pa stundām un minūtēm. Citādi nekur nevar aizbraukt. Jo gribas jau visu redzēt. Un kā sievietei - arī veikalā ieiet,» koķetē dāma.
Ar sargeņģeli uz pleca
Citkārt uzskata: pensijas vecumā ne katru drīkst laist pie stūres, jābūt vecuma ierobežojam. Daža laba kundze vecumā pēc 80 gadiem līdz sirds dziļumiem apvainota, kad viņai vairs nepagarina tiesības...
Patiesībā ne jau gadu skaits, bet fiziskās spējas un veselības stāvoklis ir noteicošais faktors, vai seniors drīkst sēsties pie stūres, uzskata Velta. Slimīgajiem un miegainajiem patiešām jāatņem mašīnas atslēgas, viņa piebilst.
«Ir tādi - 10 minūtes pie stūres, un jau krāc, vairs neuztver apkārt notiekošo. Tādus redzu bieži. Man gan miegs nekad nav traucējis, piecas stundas paguļu un jūtos moži. Bet es arī ar fizisko nodarbojos - dārzu kopju un esmu formā.»
Arī nepārliecinātība par savām šofera iemaņām traucē. Velta ilustrē piemēru: «Ziema, kungs sēž pie stūres kažokā, ausaine galvā. Žēlīgs gals! Viņš taču neredz ne pa labi, ne kreisi! Un neskatās arī, jo ieķēries stūrē. Tāda braukšanas maniere raksturīga sevišķi veciem vīriešiem. Bet ir jāspēj novērtēt braucēju priekšā un aizmugurē - to, kas spoguļos redzams. Ja redzu, ka mani kāds uztrauc vai arī es pati kādu uztraucu, atļauju otram aizbraukt uz priekšu ātrāk vai sevi apdzīt,» norāda Velta.
Cilvēka darbspējas varot noteikt pēc veselības stāvokļa.
«Protams, ar gadiem zūd uzmanība. Ja pats nebūsi vainīgs, vainīgs var būt kāds cits. Bet, paldies dievam, pa šiem 50 gadiem uz ceļa nekas nopietns nav noticis. Laikam sargeņģelis uz pleca sēd.» Un tā esot katra paša atbildība - izvērtēt, vai esmu tiesīgs sēsties pie stūres.
Piecdesmit respektē svēti
Velta neapgalvo, ka simtprocentīgi ievēro visus satiksmes noteikumus, bet ceļa zīmi «50» respektē svēti. «Varat mani likt, kur gribat, bet braukšu uz 50. Pat policijas darbiniekus ar to esmu nokaitinājusi,» nosmej Velta. Viņa ir ātrummīle un esot braukusi arī tik, cik mašīna atļauj. Soda naudās gan nav samaksājusi ne latu! «Pa Poliju esmu aizbraukusi līdz Krakovai. Polijā laba radaru sistēma un, ja pārsniedz ātrumu, pats vainīgs. Bet par mūsu ceļu policistiem varu teikt tikai labākos vārdus, kaut noturēta esmu daudzreiz. Arī nevajadzīgi.»
Kuriozu nav trūcis, viens pie Ķeguma: «Braucu dienas laikā, mazdai bija spilgtas ksenona gaismas. Bet pirms Ķeguma tilta apdzīvotas vietas ir baltā zīme, tātad jāsamazina ātrums. Samazinu. Es jau zināju, tur policists noteikti stāvēs. Stāv arī. Aptur mani un saka: «Jums tik gaišas gaismas, vai ar pareizām gaismām braucat?» Atbildu: «Cienītais, paskatiet saulē, tad manas gaismas un paskatiet salona paneli, kurā taču viss redzams. Nav taču vairs padomju laiki!» Viņš laipni paskatījās. Dokumentus neprasīja, tikai pajautāja, vai man par to mašīnu arī kādi papīri esot?» sirsnīgi smejot, atstāsta kundze. Papīri viņai tiešām ir. Un vecums tiešām nav šķērslis, lai sēstos pie stūres.