Jebkuras diskusijas, dokumenta par enerģētiku neiztrūkstoša sastāvdaļa ir t. s. zaļā enerģija. Šķiet, šīs jomas aizstāvjiem varētu rekomendēt lielāku vērību pievērst diviem aspektiem. Pirmais: sākotnējo investīciju avots. Proti, dažādu iemeslu dēļ sabiedrības lielai daļai ir radies priekšstats, ka zaļā enerģija gan ir laba lieta, bet dārga. Attiecīgi tās attīstīšana tiek saprasta kā naudas «noņemšana» kādām citām budžeta pozīcijām vai paaugstināta cena gala lietotājam. Tātad piekritējiem vajadzētu precīzāk skaidrot finansējuma pusi, lai nerastos iespaids, ka zaļā enerģija tiks attīstīta uz skolotāju vai pensionāru rēķina. Otrais: svarīgi akcentēt, ka, attīstot zaļo enerģiju, mēs, ja rīkojamies pareizi, ne tikai importēsim iekārtas un tehnoloģijas, radot papildu peļņu ārvalstu uzņēmumiem, bet varam dot arī papildu stimulu vietējiem zinātniekiem, būvmateriālu ražotājiem, arhitektiem utt.
Būtu nepieciešams arī pamainīt akcentus stāstā par piegāžu neatkarības palielināšanas svarīgumu. Vairumam ļaužu vārdu savienojums «atkarība no viena piegādātāja» neko daudz neizsaka, jo, kā saka, nekas traks līdz šim Latvijā nav piedzīvots - gāze ir, elektrība ir... Vairāk jāstāsta par tiem gadījumiem (kaut vai problēmas ar dabasgāzes piegādēm, ko savulaik piedzīvoja Rietumeiropa), kad izrādījies: it kā korektās savstarpējās attiecības, abpusējā izdevīguma loģika kaut kādu iemeslu dēļ vairs nedarbojas un enerģētika no lielās politikas jautājuma kļūst par ierindas pilsoņa problēmu.