«Jāguļ, rīt darbā būs smaga galva,» mamma mēģina sevi pārliecināt. Kopš bērni ir pieauguši, 50 kvadrātmetru dzīvoklī kopā sadzīvošana kļūst arvien smagāka. Taču Latvijā ar šādu situāciju nākas samierināties vairāk nekā trešdaļai ģimeņu. Kā liecina statistikas biroja _Eurostat_ nesen publiskotie dati, Latvijā 34,3% iedzīvotāju pēc 25 gadu sasniegšanas turpina dzīvot kopā ar vismaz vienu no saviem vecākiem. Mums šādu cilvēku īpatsvars ir lielākais Baltijas valstu vidū. Visātrāk jaunieši izvēlas patstāvību Dānijā (1,7%), Zviedrijā (3%) un Somijā (5%).
Neformāls klubs
Kad Ilze ar bērniem šķīrās no vīra un par lētu naudu iegādājās neremontētu trīsistabu dzīvoklīti mazpilsētas centrā, prieks bija liels. Kaut arī istabiņas bija mazas kā putna perēklīši, katram nu bija sava, atsevišķa, mammai nācās iekārtoties tā sauktajā viesistabā. Bērni sāka mācīties skolā, šad un tad pie viņiem atspurdza klasesbiedri, jo māja atradās netālu no skolas. Darbā aizņemtā un pārgurusī mamma pat nemanīja, pa kuru laiku dzīvoklis pārvērtās par neformālu abu klašu pulcēšanās vietu. Istabās nu bija kņada un smiekli, taču, gods kam gods, bērni uzvedās pieklājīgi, āra apavi bija kārtīgi sarindoti gaitenī, nereti gan aizņemot visu šauro telpu, aizsprostojot ieeju tualetē, uz kuras lietošanu nācās stāvēt rindā arī mammai. Ilze nedusmojās arī tad, kad sviestmaižu skaitu nācās divkāršot un trīskāršot, jo mazajiem apetīte bija lieliska. «Visiem pietiks! Gan jau, ka arī manējie varbūt kādā mājā pamielojas.» Ilzei nācās atzīt pašai sev, ka viņa vienkārši baidās no tā, ka bērni sāks tusēties kādā citā vietā un pazudīs no viņas redzesloka.
Pieauguši, bet ne patstāvīgi
Situācija mainījās, kad bērni pabeidza vidusskolu un turpināja mācības vietējā augstskolā. Ilze par to sākumā priecājās, jo negribējās bērnus laist tālu projām, turklāt krīzes laikā viņas alga, kas bija vienīgā ģimenes iztika, bija sarukusi gandrīz par trešdaļu. Tomēr dzīve kļuva arvien vētraināka - šaurajā dzīvoklītī sāka pulcēties abu kursabiedri, skanēja skaļa mūzika, neiztika arī bez alus un ūdenspīpes. «Mamma, bet tas ir arī mūsu dzīvoklis, ne tikai tavs, kāpēc lai mēs nevarētu te aicināt savus draugus! Aicini tu arī savējos!» - uz mātes aizrādījumiem meita uzmeta lūpu. Ēdienu kopīgajā virtuvītē tāpat gatavoja mamma, bet netīro trauku kaudze izlietnē auga, jo Ilze bija sākusi pa vakariem strādāt arī otrā darbā.
Pēc mammas pārmetumiem Elīna paziņoja, ka vairāk par visu pasaulē vēlētos dzīvot atsevišķi. «Vai tu esi padomājusi, ko tu maksāsi par dzīvokli?» - «Vasarā kaut kur piepelnīšu,» meita lepni atmeta garos matus. «Bet ziemā, kad sāksies apkures rēķini?» «Apkure?» - meita šķelmīgi pasmaidīja: «Vai tad tu, māmiņ, man nepalīdzēsi?» - «Nē, es jau tagad knapi galus savelku kopā, tev nāksies vien mūs paciest, līdz sāksi pati pelnīt vai apprecēsi vīru ar dzīvokli,» atsmēja mamma.
Svešu vīrieti nevēlas
Arī Ilzes vienmuļajā dzīvē radās pārmaiņas - darbavietas sarīkojumā viņa iepazinās ar Arvīdu.
Jaunieši mammas jauno pazīšanos uzņēma ar prieku, it sevišķi tad, ja kādu vakaru Ilze un Arvīds pavadīja kopā ārpus mājām.
Kādu svētdienas rītu Ilze uzaicināja Arvīdu uz brīvdienu pankūkām. Abi omulīgi tērzēdami rosījās ap plīti, līdz virtuves durvis pavēra un uzreiz aizcirta meita, kas bija ietinusies tikai pelddvielī un mitriem matiem pēc dušas. Jaukā noskaņa izjuka, Arvīds posās mājās.
«Mamma, es nevēlos, ka svešs vīrietis te nāk un iet, galu galā tā ir arī mana māja,» nošņācās Elīna.
Turpmāk Ilze Arvīdu aicināja ciemos tikai tad, kad bērni bija aizgājuši uz kādu klubiņu.
Vai situācija drīzumā varētu mainīties? Par bērnu drīzu patstāvību Ilze sevišķas cerības nelolo - pat ja izdotos tūlīt pēc augstskolas beigšanas dabūt darbu, dzīvokļu cenas ir tik augstas, ka jaunieši vēl nebūs spējīgi sev iegādāties mitekli.
Iespējams, pēc dažiem gadiem katrā istabiņā jau mitināsies pa vienai jaunai ģimenei un mammai ar to nāksies samierināties, taču vēl vairāk viņa baidās no tā brīža, kad paliks pavisam viena.