KAD MANA DZIMTENE IEŅEMS SAVU VIETU
STARP PASAULES TAUTĀM
TAD UN NE ĀTRĀK
LAI RAKSTA MANU KAPA
RAKSTU
ES ESMU SAVU
IZDARĪJIS
Mūsu dzimtene zaudēta vairākkārt. Sibīrijas svelmainajās vasarās tā domās nākusi ar tīpulīšiem debesīs un vēsu bērzu sulu krūzi, Sibīrijas aukstajās ziemās tā sapņos sildījusi ar launaga sauli smaržīgā pļavā. Gotlandes dienvidu krastā tai kurināts saulgriežu ugunskurs, lai dūmu smarža pār jūru to sasniedz. Pār okeānu tai celts tilts, lai ilgās ik vakarus dotos pie tuvajiem. Noliegta un mīlēta tā, muguru liecot un darbus darot citās zemēs.
No neredzamiem apcirkņiem vēl vienmēr radies spēks, lai to atgūtu. Lai atgrieztos pie dzimtenes.
Tomēr tagad ir brīdis, kad, dzimtenē esot, jūties izdzīts kā trimdā. Augšas velns tevi vilina - novērsies, nepiedalies, vilies. Tik daudz cerību, un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts. Aizej trimdā no dzimtenes un tepat vien dzīvo nost.
Katru šīs vasaras dienu es cīnos ar augšas velnu. Neticu savām acīm, cik tas spēcīgs. Cik veikli tas izmantos manus vājuma brīžus. Cik tuvu ir tā dzimtenes zaudējuma sajūta. Ka it kā tā tev ir, bet sirdī tu vairs tai nepiederi. Trimda, no kuras tad būtu neiespējami atgriezties.
Tomēr kāds iekšējs spēks joprojām aicina atgriezties. Kā jaunam, no dzimtenes izdzītam dzejniekam, kurš iemet Rīgas dzīvokļa atslēgas jūrā otrpus dzimtenes krastam, bet, pārnācis mājās, uzraksta dzejoli Latvijai.
Caur kļavu gatvi, liepziedu vārtiem,
Caur bišu pūļiem, kas elpo un zan,
Caur dienasvidu, balto zošu pulkiem
Tu nāksi pretim, tu nāksi pretī man.
Tad būs tā vasara klātu,
Kam dziedāju slavēdams dziesmas,
Dubļiem piemircis pats, sala un svešuma pilns.
Smejot tu zemenēm sārtām
Smulētu muti sniedz pretī
Mīļā, cik seju ir daudz,
Vienai tik mute kā tev.