tas, kas tevī ir, kad tu piedzimsti;
tas, ko citi tevī ieprogrammē ar audzināšanu;
tas, ko tu pats pēc savas saprašanas sevī ieprogrammē.
Mana vecāmāte Marija bija man pirmais paraugs, kā dzīvot un strādāt. Dzimusi (1872-1964) Strenčos Valmieras pusē. Strādājusi pie muižkunga Ēveles pagasta muižā. Nezinu, vai tajos laikos tas bija varoņdarbs, bet viņa sapazinās ar muižas zirgu puisi, pameta muižu ar visu muižkungu un pārnāca uz dzīvi Rīgā. Nopirka māju, zemi un izveidoja savu saimniecību Čiekurkalnā. Audzēja lopus. Cūkas eksportam uz Angliju caur Bekona eksportu, govis piena pārstrādei vietējam tirgum.
Kādu sestdienas rītu viņai jautāju: «Vecomāt, kāpēc tu neej uz baznīcu?» Un saņēmu atbildi: «Puika, vai tu neredzi, ka pate esmu dievs?» Vēl viņa mācīja: «Kas santīmu nekrās, pie lata netiks.»
Darbs uztur pie dzīvības
Pēc divdesmit piecu gadu centīga darba mana vecāmāte uzbūvēja daudzdzīvokļu īres māju. Atkal teicu: «Vecomāt, tagad tu vari atpūsties.» Vecāmāte atbildēja: «Vai tu nesaproti, ka darbs un tikai darbs uztur mani pie veselības un dzīvības?» Tā mana vecāmāte ar savu paraugu mani vēl puikas gados skoloja.
Vēlāk sāku saprast, ka ir tikai viena ticība - ticība sev! Jo, ko tava fantāzija nespēj iztēloties, to tu nespēj arī īstenot dzīvē. Tev jādomā par to, ko citi pat nespēj uzdrošināties domāt. Rezultātā tu atrodi risinājumu, par ko citi pat neuzdrošinās domāt. Kad šodien atmiņā pārlapoju puikas gadus, šo to interesantu un pamācošu atceros.
Braucam tramvajā atpakaļ uz mājām Čiekurkalnā. Vēl viena pietura, būs ūdenstornis un jākāpj ārā. Nezinu, kā sadūšojos un sāku pilnā balsī dziedāt: «Lai līgo lepnā dziesma, tev, brīvā Latvija.» Tramvajā iestājās klusums. Tad atskanēja aplausi un pie mums pienāca Latvijas armijas virsnieks, sajūsmināts sniedza man sudraba pieclatnieku. Tā pirmo reizi mūžā nopelnīju piecus latus sudrabā.
Vēl kāda epizode. Vācu armija atkāpās. Vezumnieki sabraukuši manas vecāsmātes ābeļu dārzā, lai paslēptos no lidmašīnām. Tad viens vācu armijas zaldāts, paņēmis cirvi, grasās ābeli cirst, lai nomaskētu savus ratus. Nostājos starp ābeli, zaldātam teikdams: «Was machst du, nein!» Iznāk vecāmāte, sniedz piena krūzi zaldātam. Ābele paliek, vācieši aizbrauc. Tā notiek.
Kas esat domās, darbos
Un vēl cita epizode. Viena armija atkāpusies, otra vēl nav Rīgā ienākusi. Tukšums un klusums. Puikām to tikai vajag. Gribam uzspridzināt vācu armijas bunkuru. Spridzekļu mums, karalaika puikām, netrūkst, bet nav degauklas. Ko darīt? iekurinām čuguna krāsni, saliekam tolu un ogles un gaidām, kas būs. Viens saka: «Laikam ogles jāpamaisa, lai ātrāk uzkarst.» Tajā pašā brīdī atskan apdullinošs sprādziens, bunkurs uziet gaisā, bet puika bez vienas kājas paliek turpat guļot... Vēl šodien viens sirms kungs lec uz vienas kājas Čiekurkalnā. Bet tāds ir karalaika puiku liktenis...
Atceros vienmēr, ka nākotnes sasniegumi nav atkarīgi tikai no tā, kas jūs vēlaties būt, bet gan no tā, kas jūs esat savās domās un darbos. Jādomā par to, par ko citi pat neuzdrošinās domāt un tas jārealizē dzīvē. Redziet, cik vienkārši. Mana dzīves mācību grāmata vēl šodien ir Jozefa Kiršnera Egoista bībele, ko reizēm pārlasu.
«Jau gadu tūkstošiem viltīgie sakot muļķiem, kurš ceļš jāiet. Un muļķu pūlis ir tik laimīgs, ka pašiem nav jādomā, un paklausa. Viltīgie iestāsta muļķiem, ka viņiem jārēķinās ar citiem vairāk nekā ar sevi. Vienīgi gudrie jau sen zina, ka dzīvē nekas nav svarīgāks par viņu pašu dzīvi.» Tādas ir manas pārdomas pēc 80 nodzīvotajiem gadiem.
A. Japiņš Rīgā