Atverot portālu draugiem.lv, parasti vispirms ielūkojos, kuri draugi vai paziņas šobrīd ir tiešsaistē. Būtībā tas līdzinās kādreiz literatūrā aprakstītajiem romantiskajiem domubiedru klubiņiem vai krodziņiem - es atveru čīkstošas durvis un caur cigarešu dūmu zilganajiem mākoņiem cenšos saskatīt, vai pie apaļajiem galdiņiem vai bāra letes sēž un malko kokteili tas, kurš šajā brīdī man ir visvairāk nepieciešams. Ne vienmēr šī vajadzība ir tik pragmatiska, kā minēts iepriekš, jo dažkārt gribas vienkārši parunāties. Man nepatīk vakaros runāt pa telefonu, it sevišķi pa mobilo, laikam tāpēc, ka pa dienu pietiekami daudz nākas runāt. Labāk uzrakstīt vēstuli un nepacietīgi gaidīt atbildi, gluži kā pasta baloža vai bērnības multenes pastnieka Pečkina nestu.
Tas, ka esmu sastopama draugiem.lv tiešsaistē, ir signāls, ka šajā brīdī arī es pati esmu pieejama sarunām. Kad esmu noklikšķinājusi opciju «iziet», tas nozīmē, ka manis šajā klubiņā vairs nav. Tas neko nenozīmē, ka atrodos turpat pie datora, vienkārši šobrīd intensīvi strādāju un neatsaukšos arī uz jūsu telefona zvaniem, jo, manuprāt, nav lielāka laika ēdēja, kā telefona sarunas!
Sociālie tīkli atvieto lielu daļu tās komunikācijas, kura, mazpilsētā dzīvojot, nav pieejama. Nav jau ne to klubiņu, ne arī krodziņu, kur aiziet un satikties. Nu tad satiksimies draugos, un labi, ka vēl tā!
Agrs rīts, visi vēl guļ, bet man stipras kafijas krūze, ziņu portāli un draugiem.lv. Tā ir ikdienas labsajūtas formula.
Pārējie sociālie tīkli un portāli man gan šķiet pasveši un nelatviski, it sevišķi Facebook. Arī tviterot man nebūtu ne laika, ne patikas. Protams, arī draugiem.lv atņem savu daļu laika, jo gribas ielūkoties dienasgrāmatās, it sevišķi, ja vēl zini, ka tā ir vienīgā iespēja izlasīt jaunākos Amandas dzejoļus! Ielūkoties galerijās, jo māsas bērns dzīvo tālu, varbūt kāda jauna bildīte parādījusies! Un kur tad vēl smieklīgā Ferma, kur mēs ar draugu sacenšamies, kurš ātrāk sasniegs noteikto līmeni dārzeņu audzēšanā. Es, protams, zaudēju!