1918. gada 11. novembrī beidzās Pirmais pasaules karš: 11. mēneša 11. datumā 11.00 no rīta. Un jau 13. novembra rītā notika pirmais mēģinājums izraisīt Otro pasaules karu. Jāatzīmē, ka tai laikā vēl nebija tādu jēdzienu un nosaukumu: Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš. Padomju Savienībā 1914.-1918. gada karu līdz pat 1939. gadam sauca par Imperiālistisko, jo tā bija gigantisku impēriju sadursme.
Pirmsrevolūcijas Krievijā šo karu sauca par Lielo (tā to līdz pat šodienai sauc Eiropas valstīs), jo iepriekš tik lielu karu nebija bijis - ne mērogos, ne izdevumos, ne dalībnieku skaitā, ne fronšu daudzumā un garumā, ne karadarbības intensitātē, ne zaudējumos, ne sociālo un ekonomisko seku smaguma ziņā.
Vispasaules kara barbarisms bija tik ļoti acīm redzams, ka nospiedošais vairākums cilvēku uzskatīja tamlīdzīga ārprāta atkārtošanos par neiespējamu. Tāpēc 1914.-1918. gada karam bija vēl viens nosaukums, kas nu jau pavisam aizmirsts. To sauca par Pēdējo karu. Daudzi domāja, ka Lielā, Imperiālistiskā kara asiņainais absurds atskurbinās visus tā dalībniekus un uz visiem laikiem atsitīs vēlmi karot.
Tomēr Krievijā bija neliela ļaužu grupiņa, kas sapņoja par to, lai pasaules karš būtu bijis vēl cietsirdīgāks un asiņaināks, lai tas būtu aptvēris ne tikai Eiropu un daļu Āzijas, bet arī visus citus kontinentus. Šie ļaudis sauca sevi par boļševikiem jeb komunistiem. Šo grupu vadīja Vladimirs Ļeņins. Savu organizāciju boļševiki dēvēja par politisku partiju. Tomēr, ja palūkojamies uz Ļeņina grupas iekšējo struktūru, taktiku un stratēģiju, tā atgādina nevis politisku partiju, bet drīzāk nelielu, konspiratīvu un labi organizētu sektu.
Ļeņina partijai bija visiem redzama «ārējā» struktūra, tač paralēli tai eksistēja arī slepenā, neiesaistītajiem neredzamā organizācija. Kā mafijai: ir oficiālas organizācijas un uzņēmumi, kas pastāv pilnīgi legāli, un ir slepenais vienojošais spēks, kas vienmēr paliek ēnā.
No vienas puses, Ļeņina partijas deputāti apmeklēja Krievijas impērijas Valsts domes sēdes. No otras puses, Ļeņins un viņa piekritēji uzskatīja, ka partijas kasi var pildīt jebkuriem paņēmieniem, ieskaitot banku aplaupīšanu. Ja laupīšanas gaitā tika nogalināti apsargi vai nejauši apmeklētāji, nekas briesmīgs - galvenais, lai partijas kase pildītos. Palūkojoties no šī skatpunkta, Ļeņina sekta būtu saucama nevis par partiju, bet gan par organizētu noziedzīgu grupējumu.
Sektas vadoņi slēpa savus īstos vārdus. Ļeņins, Trockis, Staļins, Zinovjevs, Kameņevs, Molotovs, Kirovs - tie visi ir pseidonīmi. Aiz tiem slēpās cilvēki, kuriem bija nopietni iemesli neatklāt savu īsto vārdu. Piemēram, aiz pseidonīma Staļins slēpās banku aplaupītājs Džugašvili. Staļins bija pašu veiksmīgāko un negantāko banku bruņoto laupīšanu organizators. Sensacionālākā no tām notika 1907. gada 25. jūnijā Erivānas laukumā Tiflisā. Naudas kariete pamatīgas apsardzes pavadībā iebrauca laukumā un apstājās pie Valsts kases. Pēkšņi atskanēja sprādzieni, un sākās apšaude. Apsargi tika nogalināti vai ievainoti, bet iespaidīgā naudas summa - nozagta. Staļins bija atbildīgs par partijas kases piepildīšanu, un šo Komunistiskās partijas uzdevumu viņš veica godam.
(Turpinājums 31. oktobra numurā)