Ļoti dažādi, jo ministrs nāk ar jaunām idejām. Idejas dažubrīd ir ļoti spēcīgas un prasa lielas pārmaiņas. Ir kāda daļa, kas droši vien ir gatava ministru atbalstīt, bet domāju, ka ir arī ļoti liela pretestība.
Vai kādas no šīm idejām ir tādas, par kurām jau var teikt - būtu labi tās īstenot?
Ja mēs gribam sasniegt izglītībā kvalitāti, ja gribam, lai cilvēki ir izglītoti un jaunieši ar prieku iet uz skolu, tad droši vien ir vajadzīgas pārmaiņas. Vai tās ir jāpasniedz šādā secībā un uzreiz, tas ir cits jautājums, jo mums būtu jātiek skaidrībā par mērķi - ļoti skaidri un konkrēti, uz kurieni mēs gribam iet, ko mēs gribam sasniegt. Pēc tam pamazām būtu jāierauga tie soļi, kādā veidā mēs šo mērķi sasniedzam.
Tātad, jūsuprāt, reformas ir bez kopskata?
Jā, man visu laiku ir sajūta, ka mums klibo izglītības politika. Tāpēc arī mēs, pedagogi, neesam vienoti, jo neredzam to mērķi, uz kurieni mēs ejam.
Pievēršoties atsevišķām ministra idejām, viena, par ko gribēju vaicāt, ir finansēšanas princips «nauda seko skolēnam līdz skolai». Kā jūs vērtējat šo principu?
Modelis «nauda seko skolēnam» ir pilnīgi negatīvs - pašlaik iet trešais gads, un mēs redzam ļoti daudz mīnusu. Atmetot visas emocijas, mēs ļoti centāmies saskatīt plusus, ar lielām mokām atradām uz pusi mazāk plusu nekā mīnusu. Ja mēs gribam ļoti lielas skolas un tikai pilsētās, tad uz priekšu. Bet, ja mēs domājam arī par laukiem, tad diez vai tas strādās.
Tad faktiski modelis «nauda seko skolēnam» arī pašreizējā variantā nav attaisnojies.
Nē, nav attaisnojies. Tas attaisnojas lielajās pilsētās, un mums tas ir vai nu ļoti spēcīgi jāmaina, vai arī jāmeklē cits modelis.
Kas ir lielākie mīnusi?
Lielākie mīnusi, pirmkārt, ir milzīga atšķirība skolotāju algās. Otra lieta - demogrāfiskā situācija, pie kā skolotāji galīgi nav vainīgi, ietekmē pedagogu algu, un tā nepārtraukti mazinās. Trešā lieta - ja tu esi piedzimis Zilupē, nevis Rīgā, tad kāpēc tu saņem mazāk kvalitatīvu pakalpojumu nekā pilsētā, kur skolai atnāk lielāka nauda? Ja mēs gribam iestāties, ka par vienlīdzīgu darbu arī samaksa ir līdzīga, tad šis modelis to galīgi nerāda.
Bet vai šis modelis nav kombinējams ar kādu speciālu mazo skolu aizsardzības programmu?
Šeit ir jāsēž un jārēķina. Mēs paskatījāmies, piemēram, Lietuvā - tur «nauda seko skolēnam» ir divas dažādas summas. Pilsētas bērniem seko daudz mazāka naudas summa nekā lauku bērniem. Ja mums tāda pati naudas summa seko arī pedagogam laukos, tad, lai arī kāds viņš būtu spīdeklis, viņam nav iespējas nodrošināt algu atbilstoši savām spējām un izglītībai. Tādējādi pašlaik ir sākusies talantīgo un kvalificēto pedagogu aizplūšana uz lielajām pilsētām.
Vai varētu būt tā, ka pats princips «nauda seko skolēnam» ir pareizs, bet mums nav līdz galam izstrādāts modelis?
Te ir strīdīgi varianti, jo mūsu demogrāfiskā situācija pašlaik ir ļoti nelabvēlīga šim modelim. Mēs iepriekšējā gadā zaudējām vairāk nekā 9000 skolēnu, šogad - vairāk nekā 10 000. Tomēr, ja mēs skatāmies statistikas līknes, redzam, ka skolēnu skaits mazinās, bet skolotāju skaits gandrīz nemainās.
Mums ir bezgalīgi daudz dokumentu, kas noteic, ka tik pedagogiem jābūt. Tas nekas, ka skolā ir 40 skolēnu, bet ir jānodrošina viss mācību programmu apjoms, kas pēc atsevišķiem dokumentiem prasa kā minimums 12 pedagogu. Tādējādi tu vari darīt, ko tu gribi, - ja mēs nemainām savus likumus, tad mēs nevaram teikt, ka mums ir pārāk daudz skolotāju.
Ministrs ir izteicies par skolu autonomijas palielināšanu, ļaujot vairāk saimniekot pašām un neierobežojot ar dažādiem regulējumiem. Cik gatavas tam ir skolas?
Ir skolas, kuras tā darbojas, un rezultāti ir ļoti labi. Ir skolas, kuras visu laiku tomēr gaida, lai kāds tām pasaka, kas jādara. Es domāju, ka tam vajadzētu būt pozitīvi un ka skolu direktori piekristu. Protams, ir jāatstāj kādi kontrolējošie momenti, bet tomēr pašvaldības ir skolu dibinātājas, tāpēc varētu būt lielāka pašvaldību un skolu vadītāju atbildība.
Kas ir lietas, no kurām vajadzētu atteikties?
Mums ir Ministru kabineta noteikumi nr. 347, kas nosaka katram amatam ļoti precīzu izglītību. Tas nozīmē - ja jūs esat beigusi Ķīmijas fakultāti kā ķīmijas pedagogs, jūs nevariet mācīt citu priekšmetu. Pašlaik top jauns variants, jo mēs jau pusotru gadu protestējam pret šiem noteikumiem, kas nosaka gan skolotāju skaitu, gan citas lietas un ļoti ierobežo. Process lēni virzās uz priekšu, bet vēl aizvien mēs redzam dažādas muļķības šajos noteikumos, kad ir nesamērīgi augstas prasības amatam, kuram pat to nevajadzētu. Protams, arī ir pārbaudes - ir bezgala daudz dažādu papīru, kas skolotājam ir jāpilda, kas atņem laiku darbam ar bērniem.
Par birokrātiju ir divi viedokļi - pedagogi teic, ka birokrātija ir pārāk liela, ministrija apgalvo, ka bieži vien direktori paši uzliekot skolotājiem papildu slogu, domājot, ka tas palīdzēs akreditācijā. Kur īsti ir taisnība?
Oficiāli ir 17 dažādu iestāžu, kas pārbauda skolas. Tad ko darīt nabaga direktoram, ja katra inspekcija vai institūcija nāk ar savām konkrētām prasībām? Par to arī direktori sūdzas.
Par mācību gada pagarināšanas ideju medijos ļoti daudz izskanējis negatīvs pedagogu viedoklis. Vai tas ir tik viennozīmīgi?
Es domāju, ka tas nav viennozīmīgi. Diskusija tikko ir sākusies, un tagad iet emocijas pa gaisu. Nu jau ir otrā nedēļa, kopš šis jautājums ir pacelts, un sāk parādīties argumenti, kāpēc «jā» un kāpēc «nē». Mēs arī esam uztaisījuši savus grafikus (rāda informāciju par mācību gada sadalījumu citās valstīs), un ir ļoti daudz argumentu, kas uzreiz atkrīt. Piemēram, ir viens arguments «nē», jūnijā mēs nevaram mācīties, jo jūnijā ir ļoti karsts. Mēs paskatījāmies, kur vēl jūnijā mācās, un bija pārsteigums, ka mācās Bulgārijā, Kiprā, Itālijā, Turcijā... Vai tad mums ir karstāk nekā tajās valstīs? Mēs arī paskaitījām, cik katrā valstī ir valsts svētku dienu, brīvlaiku, un redzam, ka Beļģijā ir sešas nedēļas mācību gada vidū, Francijā ir 7,5 nedēļas mācību gada vidū, mums ir tikai četras. Ja mēs palielinām tās brīvdienas, tad vasara paliek īsāka. Pagājušajā nedēļā Ogrē direktori man arī teica, ka esot bijis priekšlikums Lieldienu brīvdienām pielikt vienu nedēļu klāt un pārnest obligātos centralizētos eksāmenus. Tādējādi paliktu laiks labošanai un izlaidumā jau varētu dot šo dokumentu (pašlaik atestātus var saņemt tikai jūlija vidū - red.). Tātad eksāmenu sesija sadalītos divās daļās, kas būtu mazāk stresa bērniem, izlīdzinātos [slodze].
Tātad būtu kāda centralizēto eksāmenu daļa, ko varētu nokārtot jau Lieldienu brīvdienās...
...un otru daļu varētu atstāt maijā, kas izklausās pietiekami saprātīgi.
Kāds ir pedagogu viedoklis par skolas beigšanu gadu agrāk, proti, 17-18 gadu vecumā?
Pašlaik es dziļi ievelku elpu. Es nepiekrītu viedoklim, ka mēs beidzam skolu 19 vai 20 gados. Ja skolēns sāk mācīties septiņu gadu vecumā un ir dzimis otrajā pusgadā, viņš jau beidz skolu 18 gados. Ja pasakām, ka beidzam visi [skolu] 18 gados, ko mēs gribam panākt? Vai mēs gribam ātrāk izgrūst darba tirgū, kurā pašlaik nav ko darīt? Tad, kad es [ministrijai] jautāju, kāpēc mēs to gribam darīt, atbilde bija - [Valsts] prezidents tā teica.
Kā jūs vērtējat profesionālo skolu reorganizācijas gaitu?
Pašlaik notiek optimizācija ar lieliem strīdiem un sūdzībām, notiek jaunu direktoru izraudzīšanās. Bet plaša skaidrojuma sabiedrībai nav bijis. Tāpēc es nezinu, vai cilvēki uztver, ko mēs no tā iegūsim. Nekā daudz pozitīva, izņemot to, ka ir ieguldīta liela nauda infrastruktūras sakārtošanā, nav. Mēs pašlaik ļoti daudz ieguldām infrastruktūrā, arī aparatūras un instrumentu iegādē, bet mēs zinām, kādā ātrumā attīstās tehnoloģijas. Tie datori, ko mēs pērkam, pēc trim četriem gadiem būs nolietojušies. Nauda būs iztērēta, bet kā mēs nākamajā pakāpē atjaunosim līdzekļus? Vai skolām būs iespēja nepārtraukti uzlabot savu materiāltehnisko bāzi, lai tās neatpaliktu no tā, kas ir darba tirgū? Vai šeit nebija jāskatās, kā salikt kopā praksi ar darba devējiem?
Jūs domājat - lielāka daļa no mācību procesa būtu jāpārnes uz reāliem uzņēmumiem?
Jā, uz reālām vietām, kur ir visas jaunās tehnoloģijas un kur jaunās tehnoloģijas tiek attīstītas daudz ātrāk, nekā tas būs iespējams skolā.
Cik ilgi skolotāji varētu samierināties ar pašreizējo algu?
Mums bija diezgan smaga apņemšanās rudenī - mūsu galvenais uzstādījums bija panākt, lai alga nesamazinās. To mēs arī panācām un noturējām. Bet tas, ka neizgājām ielās, nenozīmē, ka esam samierinājušies. Pašlaik mēs apspriežam dažādus variantus, kā mēs varētu darba algu paaugstināt jau no 2012. gada 1. septembra. Šeit ir tas moments, ka pedagogiem ir darba alga un ir 40% piemaksa par papildus veicamajiem pienākumiem, kas gan ir pedagogu tiešie darbi, piemēram, burtnīcu labošana. Ir jāskatās, kādā veidā mēs šīs divas daļas varam salikt kopā. Jā, tas prasīs papildu naudu, bet tad varbūt neapvienojam summu par likmi ar visiem 40%, bet, piemēram, 10% [no piemaksu summas] pārbīdām uz likmi... Tas nozīmē, ka paaugstinātos pamatlikme.
Vai ir aprēķināts, cik tas varētu izmaksāt?
Uz vienu likmi apmēram 102 lati [mēnesī].
Tas nozīmē, ka skolotāji par likmi saņemtu 345-355 latus [pašreizējo 245-255 latu vietā]?
Jā. Katrā ziņā ieguvēji būtu to skolu skolotāji, kuri saņem tikai tos 255 latus (tie, kuri saņem tikai pamatalgu, nevis piemaksas - red.).
Vai modelis «nauda seko skolēnam» sekmē skolu kvalitātes uzlabošanos? Tā doma bija, ka skolām būs jācīnās par skolēniem, piedāvājot kvalitatīvāku izglītību.
Nē. Notiek milzīga cīņa par skolēniem, un skolēns ir kļuvis par tādu pārdošanas objektu, ko var pārpirkt. Ir pat ziņas, ka pašvaldības pārrok ceļus, lai nevestu skolēnus no viena novada uz otru. Tie ir tādi anekdotiski gadījumi, bet mēs neredzam, kā tas veicinātu kvalitāti.
Vai Latvijā vajadzētu uzlikt augstāku uzņemšanas barjeru augstskolu pedagoģijas programmās?
Mēs par to runājām. Es esmu iesaistīta arī studiju programmu izvērtēšanā, un bija liels pārsteigums, ka tie studenti, kuri mācās par valsts naudu, nav gatavi iet strādāt uz skolām. Mēs ieguldām valsts līdzekļus, mēs redzam, ka faktiski nav vakanču, taču mēs turpinām gatavot pedagogus. Tad vienā brīdī diskusijā pacēlās jautājums, ka varbūt nevajag gatavot katru gadu. Varbūt šogad mēs gatavojam latviešu valodas skolotājus, nākamgad gatavojam kaut ko citu. Tādējādi parādītos konkurence. Tas noteikti līdzētu, jo pašlaik tiešām ir arī tādi cilvēki, kas jau stājas [pedagoģijas programmās], domādami, ka viņi nekad nebūs pedagogi. Te ir jārēķina, kāds ir pieprasījums - cik pedagogu mums būs vajadzīgs? Mēs saskārāmies ar to, ka augstskolas nepēta šo vajadzību.
Vai jūsu arodbiedrības darbā nevar sanākt pretruna, ka kāda reforma, no vienas puses, ir nepieciešama un varētu uzlabot izglītības kvalitāti, bet, no otras puses, tā nav pedagogu interesēs, jo, piemēram, viņi zaudētu darbu vai viņiem palielinātos slodze? Kurā pusē jūs tad nostātos?
Man liekas, ka nav bijuši tādi gadījumi. Es domāju, ka mēs varam vienoties visos jautājumos. Tad, kad kaut kas tiek ņemts nost, mēs varam arī iziet ielās un organizēt cita veida akcijas, bet mēs arī izvērtējam, un tas nenotiek spontāni. Tāpēc mēs esam, lai diskutētu un atrastu vislabāko ceļu.