Tā, piemēram, Jānis Urbanovičs pirmdien publicētā intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei paudis gan to, ka viņu vēlētājiem nav pieņemama koalīcija ar Visu Latvijai!-TB/LNNK, gan lieku reizi atkārtojis mantru par nepieciešamību palielināt 2011. gada valsts budžeta deficītu. SC, redz, netīkot 2011. gada budžeta deficīta griesti, par kuriem Latvija jau pasen vienojusies ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju - 6% no iekšzemes kopprodukta (IKP) esot par maz. Savukārt Rīgas mērs Nils Ušakovs paziņojis, ka SC uz sarunām par iespējamu līdzdalību Valda Dombrovska (Vienotība) vadītā valdībā piekritīšot, ja tikšot izpildīts nosacījums, ka Vienotība atsakās no visiem nosacījumiem. Tātad - gan par Latvijas okupācijas atzīšanu, gan par to, ka 2011. gadā budžeta izdevumu pārsvars pār ieņēmumiem nedrīkst pārsnieg 6% no IKP, bet 2012. gadā - 3% no IKP.
SC rezervēto attieksmi pret Latvijas okupācijas fakta atzīšanu un dalību koalīcijā, kurā ir pārstāvēta Visu Latvijai!-TB/LNNK, vismaz var uzskatīt par dabisku, taču demonstratīvā nevēlēšanās ierobežot budžeta deficītu jau uzskatāma par ļoti skaidru signālu, ka šī partija nemaz nevēlas būt pārstāvēta valdībā.
Iespējams, Vienotības līderi, izsakot SC piedāvājumu iesaistīties XXXL koalīcijas veidošanā, ar šādu notikumu pavērsienu jau bija rēķinājušies un taisnība tiem, kas saka, ka minētais piedāvājums bijis vienīgi taktisks gājiens. Proti, atsakoties no līdzdalības koalīcijā, SC politiķi uzskatāmi demonstrē, ka nav gatavi uzņemties atbildību par nepieciešamiem, taču visai nepopulāriem lēmumiem. Tieši par to - nevēlēšanos uzņemties līdzatbildību par nepatīkamiem lēmumiem - liecina arī jau pieminētās SC līderu runas par budžeta deficīta griestu pārskatīšanu.
Nevar noliegt, ka plaša koalīcija vismaz teorētiski varētu nozīmēt arī lielāku iedzīvotāju atbalstu sāpīgajai budžeta konsolidācijai. Pašreizējos apstākļos tas būtu ļoti vēlams, taču pietiekami mazticams ieguvums. Proti, tas, ka par kādu izdevumu samazināšanu vai nodokļu palielināšanu balsos arī deputāti, kuru pārstāvēto partiju kādas vēlētāju grupas atbalstījušas 10. Saeimas vēlēšanās, noteikti negarantē to, ka vēlētājiem šo deputātu pieņemtie lēmumi šķitīs mazāk nepatīkami. Turklāt XXXL koalīcija, visticamāk, būtu smagnēja, iekšēju pretrunu plosīta un ne tuvu tik stabila, kā varētu šķist pirmajā brīdī. Tādēļ pašreizējos apstākļos arī kompakta koalīcija būs gana labs risinājums.