Cik saprotams, nesenā nodokļu reforma radījusi lielas finansiālas problēmas sporta un droši vien ne tikai sporta organizācijām? Jūs, šķiet, tikai pirmie to aktualizējat?
Nevar teikt, ka mēs pirmie un vienīgie sākam par to runāt. Sabiedriskā labuma organizācijas par šo tēmu runāja vēl pirms likumu izmaiņām. Bet šobrīd mums jau ir pieejami pirmā pusgada rezultāti. Tas, par ko mēs likumdevējus pirms gada brīdinājām, ir daļēji jau piepildījies. Aptaujājot 36 sporta veidu federācijas, redzamas nodokļu reformas sekas – šogad pirmajos sešos mēnešos saņemto ziedojumu apjoma kritums ir 51%, salīdzinot ar šo pašu periodu pērn. 10–15 miljonu ir tā summa, kas var pietrūkt sabiedriskā labuma sektoram sportā nākamajā gadā. Un tas ir tikai sportā. Es pieļauju, ka līdzīgus zaudējumus var aprēķināt arī citu jomu organizācijas. Mums saka, ka 2019. gada otrajā pusē, kad būs iesniegti visi uzņēmumu gada pārskati un izvērtēta situācija, politiski lemšot, vai nepieciešami kādi likumu grozījumi vai pilnveidojumi. Ko tas mums nozīmē? Būs pagājuši divi gadi! Sportā nedrīkst būt pārtraukums! Lai tad pasaka kāds, piemēram, Šmēdiņam ar Samoilovu – padzīvojiet tagad pāris gadu bez treniņiem un sacensību iespējām, kamēr saprotam, kā sakārtot finansēšanas jautājumus!
Kādas kopumā var būt sekas ziedojumu apjomu kritumam sportā?
Ilgtermiņā – Latvijas labāko sportistu un komandu rezultātu kritums starptautiskajā arēnā.
To izjutīsim nākamajās olimpiskajās spēlēs?
Tajā skaitā, jo nākamajā un aiznākamajā gadā notiek olimpisko kvalifikācijas normu izpilde Tokijas olimpiskajām spēlēm. Ja mūsu komandām un sportistiem nepietiks līdzekļu, lai sagatavotos, nebūs arī gaidīto rezultātu. Es nesaku, ka viņi nestartēs – viņi startēs un cīnīsies, bet, lai būtu panākumi, ir jābūt arī pienācīgai sagatavotībai. Un, ja nepietiks līdzekļu, lai pienācīgi sagatavotos, tad arī olimpiešu būs mazāk, jo mazāk sportistu spēs izpildīt kvalifikācijas normatīvus. Varēsim runāt vien par līdzdalību olimpiskajās spēlēs, nevis cīņu par augstām vietām, pie kā esam šobrīd pieraduši un uz ko katru reizi ceram. Rezultāti Rio un daļēji arī Phjončhanā, kuri nebija tik labi, kā sabiedrība bija gaidījusi, zināmā veidā jau ir sekas 2008.–2009. gada krīzei, kad budžeta finansējums sportam saruka par 67%. Mēs vēl joprojām augstu sasniegumu sportā finansējuma ziņā no valsts budžeta neesam atgriezušies 2007. gada budžeta līmenī. Ja ir situācija ar nepilnīgu valsts budžeta finansējumu un vienlaikus būtiski krītas ziedojumi, tad iespēja sagatavoties pienācīgā līmenī samazinās. Jo, pirmkārt, dzīves dārdzība pieaug, otrkārt, lielās valstis sportā iegulda lielu naudu un iet uz priekšu lieliem soļiem gan sporta zinātnes, gan medicīnas, gan tehnoloģiju attīstībā.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 3. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
?
Buks