Viņš saka – ja investīcijas sudrabā būtu veiktas pagājušā gada sākumā, līdz šim brīdim būtu nopelnīti aptuveni 20%, bet, ja sudrabā būtu investēts šī gada sākumā, peļņa dolāros būtu vien pāris procentu, taču, tā kā dolāra vērtība pret eiro šogad zaudējusi vairāk nekā 10%, eirozonas investors sudrabā šogad ir mīnusos.
Jutīgāks par zeltu
Komentējot pasaules sudraba tirgus norises, Rietumu Asset Management (RAM) valdes loceklis Jurijs Moskaļuks stāsta, ka šis metāls lielā mērā atkārto zelta cenas dinamiku, tikai ar augstāku tirgus jutīgumu. Zelts tradicionāli savu popularitāti gūst brīžos, kad valda finansiāla un politiska nedrošība, vai arī brīžos, kad ekonomiskie procesi izraisījuši inflācijas palielināšanos. Pašlaik dzīves dārdzība pasaulē pieaug, līdz ar to teorētiski vajadzētu veidoties lielākam pieprasījumam pēc dārgmetāliem. Tomēr atšķirībā no iepriekšējās desmitgadēs ierastajiem scenārijiem tā īsti nenotiek, jo inflāciju šoreiz lielā mērā varam uzskatīt par mākslīgi radītu, centrālajām bankām veicot finanšu injekcijas vērtspapīru tirgos. Tā kā viens no monetāro uzraugu uzdevumiem ir sekot līdzi arī cenu stabilitātei, ir skaidrs, ka patēriņa cenu pieaugums neizies ārpus rāmjiem.
Tomēr zināmas nedrošības elements saistībā ar politiskajiem procesiem pasaulē saglabājas. To kā ieganstu sudraba cenas augšupejai min arī Moskaļuks. Pēc viņa teiktā, prognozes liecina, ka šā gada otrajā pusē zelta cenas turpinās pozitīvi ietekmēt saspringtā ģeopolitiskā situācija un politiskā nestabilitāte ASV. Tāpēc, balstoties uz šo faktu, pozitīvi vajadzētu reaģēt arī sudraba un tam piesaistīto finanšu aktīvu (ieguldījumu fondu, sudraba ieguves kompāniju akciju u. c.) cenām.
Palīdz rūpniecība
Tomēr bez riskantās politiskās situācijas ir arī cits pamatots iemesls sudraba cenas kāpumam. Proti, rūpnieciskais pieprasījums. Tā kā globālās tautsaimniecības izaugsme palielinās, arī rūpnieciskā aktivitāte aug, līdz ar to – arī pieprasījums pēc izejvielām. Pēc RAM eksperta teiktā, pieprasījumu patlaban galvenokārt nosaka sudraba izmantošana elektronikā (23%), juvelierizstrādājumos (20%), kā arī sudraba monētās un stieņos (20%). Kopumā industriālām vajadzībām tiek patērēti 55% no visa sudraba apjoma, bet šī daļa pēdējos desmit gados pakāpeniski samazinās. Moskaļuks zina teikt, ka, piemēram, 2007. gadā industriālām vajadzībām tika patērēti 68% no visa sudraba apjoma. RAM eksperts uzskata, ka viena no nedaudzajām industrijām, kur pieprasījums pēc sudraba pieaug, ir saules bateriju ražošana, bet to daļa kopējā pieprasījuma apjomā paliek maza – ap 7%.
Arī Lāriņš norāda uz samērā lielo rūpniecības īpatsvaru fiziski pieejamā sudraba patēriņā. Viņš piebilst, ka atšķirībā no sudraba vairāk nekā 50% zeltam šī proporcija ir ap 10%. Līdz ar to globālās ekonomikas izaugsmes un lejupslīdes cikli sudraba cenu svārsta daudz vairāk nekā zelta cenu, skaidro SEB bankas eksperts.
"Kad ir ekonomikas izaugsme, pieprasījums pēc sudraba pieaug un strauji pieaug arī tā vērtība. Gadās, ka vērtības pieaugums cerībā uz labu ekonomikas izaugsmi un iespēju nopelnīt ir neadekvāti augsts – kā pēc 2008. gada krīzes, kad 2011. gadā pēc dolāra vērtības krituma komplektā ar cerībām uz ekonomikas atgūšanos pēc krīzes sudraba cena sasniedza 49,5 dolārus par unci, kam sekoja ļoti straujš vērtības kritums, 2011. gadu noslēdzot zem 30 dolāru atzīmes. Savukārt, kad ir ekonomikas lejupslīde, pieprasījums pēc sudraba samazinās," ciklisko ietekmi uz cenu raksturo SEB bankas eksperts.
Viņš piebilst, ka arī centrālās bankas vairs neizmanto sudrabu savās rezervēs tā kā agrāk, kad tas vairāk tika izmantots monētu kalšanā. Lāriņš stāsta, ka dažas centrālās bankas, arī Latvijas Banka (LB), turpina izlaist sudraba jubilejas monētas, kuras ir diezgan populārs investīciju objekts interesentiem, bet būtiski neietekmē centrālās bankas kopējās rezerves.
Monētas un stieņi
Lai arī brīžos, kad dārgmetālu tirgū ir pozitīva konjunktūra, sudrabs samērā zemās cenas dēļ var piedzīvot straujāku tirgus vērtības pieaugumu nekā zelts, Lāriņš, salīdzinot abus metālus, norāda uz vairākām zelta priekšrocībām. Viņš skaidro, ka fiziska dārgmetāla iegādes gadījumā ir jārūpējas, lai tas saglabātu savu kvalitāti, tas savukārt nozīmē papildu izmaksas.
"Vērtības ziņā labāk ir īpašumā turēt 1 kg zelta stieni, kurš maksā aptuveni 35 000 eiro, nevis 1 kg sudraba stieni, kurš maksā aptuveni 450 eiro. Lai sasniegtu viena zelta stieņa vērtību, būtu jāiegādājas aptuveni 78 sudraba stieņi – spriediet paši, kā glabāšanas interesi var ietekmēt viens kilograms pret 78 kg. Tā kā monētas ir vieglāk iegādāties un pārvietot nekā zelta stieņus, svarīga ir arī cenas starpība starp paša metāla un monētas gala cenu," dažādus aspektus ieskicē Lāriņš. Kā piemēru viņš min LB zelta monētu Pakavsakta, kas LB kasē maksā 270 eiro (ja nepērk vairumā), tajā ir 6 g zelta, kas maksā aptuveni 209 eiro. Tādējādi papildu piemaksa ir 29%. Salīdzinājumam Lāriņš min, ka Ziemassvētku kauju sudraba monēta maksā 53 eiro, tajā ir 28 g sudraba, kas maksā aptuveni 13 eiro. Tātad – papildu piemaksa ir 300%. Jo mazāku dārgmetāla apjomu pērk, jo lielāks ir uzcenojums, un jo lētāku dārgmetālu pērk, jo uzcenojums sanāk vēl lielāks. Šis princips zeltu padara par pievilcīgāku investīciju objektu nekā sudrabs, secina SEB finanšu eksperts.