Ģimenes kaislības
Diānas Ozoliņas uzņēmums Minivenunoma.lv ir ģimenes uzņēmums: «Sākot biznesu, ar vīru vienojāmies, ka viņš darīs tehniskās lietas, savukārt es nodarbošos ar mārketinga jautājumiem un klientu piesaisti. Šobrīd gandrīz vai sanāk otrādi, un atzīšu – neiztiek bez kašķiem,» stāsta Diāna Ozoliņa. Vīrs Uldis nodarbojas ar klientu zvanu pieņemšanu un veido mašīnu noslodzes grafikus, savukārt Diāna tagad vairāk veltī laiku savam mazajam papildu biznesam – piepūšamo atrakciju nomai: «Šādā karstā vasarā atrakcijas ir ļoti pieprasītas, un noskrieties sanāk ne pa jokam. Savukārt vīram patīk nesaspringt, iedzert aliņu un uzspēlēt ģitāru. Es atkal to nespēju izturēt, man ir sajūta, ka viss gulstas uz maniem pleciem – gan bērni gan bizness,» atklāti stāsta uzņēmēja. Diāna vēlētos saņemt jūtamāku atbalstu no biznesa kompanjona puses, kas pie reizes ir arī dzīvesdraugs. Savukārt Diānas partneris Uldis džentlmeniski izvēlas paklusēt.
Nauda paliek ģimenē
«Mums visa nauda paliek ģimenē,» stāsta Edgars Dzalbe no Ventspils. Aušanas uzņēmuma Ambline īpašniece ir viņa mamma, kas ir audēja ar vairāk nekā trīsdesmit gadu pieredzi. Pats Edgars sevi prezentē kā pārdošanas direktoru: «Mani pienākumi ir pārdošanas un mārketinga lietas, savukārt mana sieva Eva arī auž. Manuprāt, šāds biznesa modelis, kad dalībnieki ir ģimenes locekļi, vērtējams kā ļoti veiksmīgs. Radniecības saites nekādi ķīviņi un strīdi nenojauks, un risinājums agru vai vēlu tiks atrasts. Savukārt, ja runājam par strīdiem, es domāju, ka galvenais veiksmes noslēpums ir precīza pienākumu sadale starp kompanjoniem tā, lai šie pienākumi savstarpēji nepārklājas. Tad katrs darīs savu darbu un būs mazāka iespēja rasties domstarpībām.»
E. Dzalbe uzskata, ka pareizais risinājums, sākot uzņēmumu, būtu tomēr kompanjonus meklēt: «Vienam sākt biznesu ir grūti, es pats vienatnē nekad uzņēmumu neveidotu. Arī mana mamma nebūtu viena sākusi veidot šo uzņēmumu. Pienākumus tomēr vajag sadalīt, viens nav karotājs. Bet par to, labi vai slikti ir dibināt biznesu kopā ar radiem, – reiz dzirdēju, ka Lido veidotājs Gunārs Ķirsons esot skaidrojis, kādēļ savā uzņēmumā atbildīgos posteņos ieceļ radiniekus. Var jau būt, tā ir tikai anekdote, bet atbilde bijusi, ka «pat ja kāds no radiniekiem zagšot, nauda vienalga palikšot ģimenē».»
Labāk iesākt vienatnē
Indulis Uškāns uzskata, ka līdz biznesa kompanjoniem uzņēmumam jāizaug pamazām: «Ja runājam par kompanjoniem, pareizākais būtu uzņēmumu dibināt trijatā. Tad nesanāks nerisināmo 50/50 strīdu situācija, kādas mēdz gadīties, ja firmu dibina divatā, vai arī varianti ar mazākuma dalībnieku, kas ir faktiski beztiesisks gadījumā, ja viņam ir mazāk par 50% daļu.» Tomēr uzņēmumu Imelh Indulis dibināja viens pats: «Lielākā daļa uzrunāto partneru gribēja lielāko pusi daļu, savukārt es tā nebiju ar mieru. Turklāt nav vajadzīgi strīdi pēc tam, cik kurš ko ir izdarījis, cik degvielas nobraucis un tā tālāk.»
Uzņēmējs atzīst, ka šobrīd mazliet sanākot būt «cilvēkam orķestrim» un darīt sešpadsmit darbu vienlaikus, tomēr nākotnē viņš redz iespēju, ka firmas dalībnieku skaits varētu arī augt: «Man nebūtu problēmu lojālam un spējīgam cilvēkam, kas firmā sevi pierādījis, piedāvāt kļūt par dalībnieku. Es domāju, tāds solis pozitīvi iespaidotu uzņēmuma attīstību.»
Dala priekus un bēdas
«Man nav kompanjonu, toties ir padomnieki – gan grāmatvedībā, gan juridiskajās lietās. Tāpat palīdz pazīstams būvuzraugs, finansists un daži pieredzējuši uzņēmēji, kuru bērnus kādreiz esmu pieskatījusi. Padomu neliedz arī mani bijušie darba kolēģi,» stāsta bērnudārza Dūdiņdārzs vienīgā īpašniece Elīna Pļaveniece.
Viņa atzīst, ka, veidojot savu pirmo uzņēmumu, visu gribējusi saprast un izdarīt pati: «Gribēju visur iebāzt savu degunu, lai būtu skaidrība, kā šie mehānismi darbojas un kā lietas mazajā biznesā ir risināmas.» Tiesa gan, uzņēmējai nācās mazliet arī «apdedzināties» – nolīgtie būvnieki darbus neveica ieplānotajos termiņos, savukārt būvvaldē par vairākiem mēnešiem ievilkusies dokumentu noformēšana.
Viena – vismaz formāli – ir arī Rīgas Dīdžeju skolas īpašniece Kristiāna Kalniņa: «Mans partneris šai biznesā ir Kaspars Dabra, tomēr dažādu formalitāšu dēļ par pilntiesīgu uzņēmuma dalībnieku viņš varēs kļūt tikai tad, kad tiks nomaksāts aizņēmums Altum. Bet ikdienā tas neko nenozīmē. Esam vienojušies, ka dalām gan priekus, gan bēdas, gan arī lēmumus pieņemam kopā.»
Meiteņu trejsavienība
Linden&Oak ir sadraudzības uzņēmums, kurā darbojas trīs partneres ar atšķirīgu pieredzi. Jeļena ir rūdīta biznesmene ar ilgstošu pieredzi nekustamo īpašumu biznesā un iepazinusi «biznesa haizivju» pasauli. Turklāt Jeļena pēc izglītības ir juriste, un tādiem radošiem cilvēkiem kā Zane un Liene tas atvieglo dzīvi, jo rada drošības sajūtu tādās mākslinieciskus cilvēkus biedējošās lietās kā līgumi, lietvedība un tamlīdzīgi. Lienes ilggadējā pieredze saistīta ar darbu PR aģentūrā un pašas nelielo biznesu. Tādēļ galavārds mārketinga un PR jautājumos pieder viņai. Zanes lauciņš ir viss radošais, sākot no galda izvēles birojam, beidzot ar dizainu. «Cilvēki saka: «Neveidojiet biznesu ar draugiem!» bet es esmu ļoti priecīga par sadarbību ar Lieni un Jeļenu. Arī uzņēmējdarbībā ļoti būtisks ir cilvēciskais faktors un savstarpēja uzticēšanās,» teic Zane.
Eksperta viedoklis: Vajag emocionālo komfortu
Gitāna Dāvidsone, organizāciju psiholoģe: «Pirmkārt, svarīgs ir jautājums, kas ir cilvēks, ar ko kopā tiks veidots bizness, – vai tas ir sens draugs vai varbūt paziņu paziņa, kam ir kāds no uzņēmumam vajadzīgajiem resursiem. Otrā lieta – svarīgi ir visu vienmēr izrunāt, sadalīt atbildības un pienākumus. Vispirms jau stratēģiski, pēc tam arī faktiski. Līdzīgi jārīkojas ar lēmumu pieņemšanu – jāvienojas, kādus lēmumus partneri pieņem atsevišķi un kādus kopā. Trešā lieta ir kompanjonu temperamentu saderība. Ir cilvēki, kas pat lielu problēmu gadījumā bāž galvu smiltīs un izliekas, ka viss ir kārtībā, bet ir arī tādi cilvēki, kas taisa traģēdiju no katra sīkuma. Tāpēc jāspēj atrisināt jautājumu, vai būs savstarpējs emocionālais komforts, ikdienā kopā strādājot.»