Pirms trijiem gadiem Ekonomikas ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Rīgas Tehniskās universitātes, Riga Business School, Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes sadarbības ietvaros šī mācībspēkiem veidotā digitālo prasmju stiprināšanas programma ar Riga Business School kā programmas koordinatoru uz Bufalo aizveda dažus pirmos pasniedzējus, savukārt man bija iespēja pievienoties skaitliski līdz šim lielākajai pasniedzēju un augstskolu pārstāvju grupai.
Vēl pirms došanās studēt un arī pēc atgriešanās daudzi man vaicājuši, ko tieši Latvijas mācībspēki šajā starptautiskajā programmā apgūst. Mana atbilde īsumā – programmas laikā apguvām to, kā dažādot informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pasniegšanu, un to, kā veicināt šo jauniegūto zināšanu pārnesi uz citiem priekšmetiem.
Saistībā ar praktiskām atšķirībām, mācoties Bufalo, salīdzinājumā ar Latviju minēšu trīs lietas, kuras mani kā pasniedzēju pārsteidza visvairāk.
Pirmkārt, ir ļoti būtiska atšķirība kontaktstundu un individuālā darba sadalījumā. Šī attiecība nozīmīgi atšķiras no Latvijā izmantotā darba modeļa. Universitātē viņpus okeānam individuālā darba proporcija viena mācību priekšmeta ietveros aptuveni četras reizes pārsniedz tiešo kontaktstundu skaitu, proti, veidojot attiecību 80:20. Lielākoties kursa tēmas ir jāapgūst patstāvīgi, nodarbībās pārsvarā vien diskutējot par izlasīto vai paveikto grupu darbu ietvaros. Tas skaidri iezīmē Ziemeļamerikas mācīšanas un mācīšanās stilu – maksimāla vielas individuāla apguve pret mums tik ierasto metodi – atkārtot pasniedzēja izstāstīto mācību vielu.
Otra spilgtākā atšķirība – asinhrono kursu pieredze, kas Amerikā tika realizēta patiešām veiksmīgi, lai to aizvien vairāk pārņemtu un ieviestu arī savā praksē.
Un visbeidzot – eksāmena maznozīmīgums gala vērtējumā. Kumulatīvais priekšmeta vērtējums rodas no regulāriem mazākiem pārbaudījumiem, testiem un patstāvīgajiem darbiem visa semestra garumā. Rezultātā vairumā kursu nav beigu eksāmenu vai to "svars" ir pavisam neliels kopējā kursa vērtējumā. Tas noteikti radina pie regulāra darba ikdienā un noņem spriedzi no studentiem, tuvojoties semestra noslēgumam, jo sesija ilgst vien nedēļu.
Šī pieredze kopumā pierāda to, ka starpdisciplinaritāte patiešām ir iespējama un, savienojot humanitārās zinātnes ar informāciju tehnoloģijām, rodas abpusēji ieguvumi. Es kā filoloģe studiju gados lasīju angļu literatūras klasiku, bet te veiksmīgi šķērsoju šos starpdisciplināros "tiltus" un piektdienas vakarus pavadīju, rakstot kodu, STEM (saīsinājums no angļu valodas: science, technology, engineering and mathematics – zinātne, tehnoloģijas, inženierija un matemātika) garā!