Starp dabu un cilvēkiem
Salīdzinot ar vilkiem un lūšiem, lāči ir vislielākie dzīvnieki, bet ekosistēmu ietekmē vismazāk. "Viņš ir visēdājs, un gaļa aizņem tikai desmito daļu no ķepaiņa ēdienkartes," skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes zooloģe, Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange. "Savukārt vilks un lūsis ne tikai izķer vājākus zālēdājus – pamatā stirnas, zaķus, staltbriežu mazuļus –, uzlabojot to populācijas veselību, bet plēsēji miljoniem gadu noteikuši savu upuru evolūciju un uzvedību, arī prasmi izvairīties no ienaidniekiem," papildina Silavas vadošais pētnieks zoologs Jānis Ozoliņš. Ja ekosistēmā vairs nav pārnadžu dabisko ienaidnieku, viņu uzvedība ļoti mainās. Mēs pat neapzināmies, cik lielā mērā tas var ietekmēt mūs pašus, pastiprinot zaudējumus saimnieciskajai darbībai. Piemēram, savvaļas pārnadži vairāk posta mežu jaunaudzes, laukus, ienāk pilsētās, netiešā veidā apdraud cilvēkus uz autoceļiem.
"Sugas aizsardzības plāns ir centieni saglabāt populācijas nākotni un vienlaikus sabalansēt saimnieciskās intereses," skaidro Inta Lange. Vilkiem patīk aitas, lāči posta bišu dravas, lūšiem vajadzīgi nefragmentēti meži. Ar medniekiem plēsēji konkurē par stirnām.
Dzīvnieki cilvēku veidotās robežas nepazīst
"Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, arī Latvijas un Krievijas, Baltkrievijas un Lietuvas un Polijas pierobežā dzīvojošie lielie plēsēji – tā visa ir viena populācija," norāda J. Ozoliņš. Tomēr dzīvnieku skaits katrā no trim Baltijas valstīm atšķiras un atšķiras arī sugas izmantošanas nosacījumi. Turpmāk paredzēts veidot starptautiskas darba grupas un darboties saskaņoti.
Eiropas mērogā brūnais lācis, vilks un lūsis ir īpaši aizsargājamas un apdraudētas sugas. Ņemot vērā daudz labāko populācijas stāvokli reģiona ziemeļos, Igaunijā lūša un vilka, bet Latvijā un Lietuvā tikai vilka statusam paredzēts izņēmums, ļaujot ierobežotā laika periodā, nepasliktinot populāciju stāvokli, šos dzīvniekus medīt. Faktiski visas valstis spērušas soli tālāk, ierobežojot arī nomedījamo vilku skaitu. Igaunijā limitētā apjomā ir atļauts medīt arī lūšus un lāčus, Latvijā – lūšus. Lāčiem ir pilnīgs medību aizliegums Latvijā, tāpat kā lūšiem – Lietuvā, kuras faunā lācis pagaidām vispār oficiāli neskaitās "pierakstīts".
Lūšu skaita samazinājums vērojams ne vien Latvijā, bet plašākā teritorijā, sevišķi Igaunijā.
"Latvijā medību sezonas sākumā uzturas apmēram 500–600 vilku un apmēram tikpat liels skaits lūšu," lēš Jānis Ozoliņš. Jaunākie dati liecina, ka Latvijā uzturas 18 lāču, taču vēl joprojām pie mums neziemo lāčumātes, kam ziemas miegā dzimst mazuļi.
Pirms 15 gadiem, kad tika izstrādāta lūšu aizsardzības plāna pirmā versija, viņu skaits bija 300–500, tomēr nereti dzirdam, ka lūšu skaits pēdējā desmitgadē trīskāršojies. Šie dati gan būtu jāskata kontekstā ar lūšu skaita maksimumu 2015. gadā (800–900 īpatņu). Lūšu skaita samazinājums vērojams ne vien Latvijā, bet plašākā teritorijā, sevišķi Igaunijā. Pamatā tas saistāms ar plēsēju galvenās barības bāzes stirnu bojāeju 2012./2013. gada bargajā ziemā.
"Barības trūkuma apstākļos plēsēji kļūst neiecietīgi cits pret citu, pieaugušie tēviņi nokož mazuļus – arī tā tiek apturēts populācijas pieaugums," norāda zoologs. Ja nav ko ēst, dzimst mazāk mazuļu un tiem ir zemākas izdzīvošanas izredzes. Plēsēju populācija atjaunojas lēnāk nekā pārnadži, patlaban vidējais kaķēnu skaits Latvijas lūsim ir divi trīs.
Igaunijā, kur lūsis pasludināts par 2018. gada dzīvnieku, pāris sezonu lūšu medības bija aizliegtas, tagad populācija atjaunojas un ir sasniegusi 450 īpatņu skaitu, taču atšķirībā no Latvijas nav atļauts medīt lūšu mātes ar mazuļiem.
Lietuvā lūšu apdzīvotās platības iekļautas Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo teritoriju statusā (Natura 2000). Rezultātā 10 gadu laikā lietuviešiem izdevies sasniegt lūšu skaita dubultošanos, taču tas joprojām ir ievērojami mazāks nekā Baltijas ziemeļos un sasniedz ap 100 īpatņu.
Arī vilku medību ziņā Latvija ir visliberālākā – mums ir visgarākā medību sezona un vislielākā medību kvota, kas pēdējo padsmit gadu laikā ir pieaugusi no 130–150 līdz 250–300 dzīvniekiem sezonā (šosezon 250). "Pēc medību sezonas dzīvi paliek 200–300 dzīvnieki, taču ar to ir pietiekami, lai populācija atjaunotos, jo vienai vilku mātītei Latvijā dzimst vidēji seši mazuļi," norāda J. Ozoliņš. Populācija pēdējā desmitgadē bijusi stabila. Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā vilkus bija atļauts medīt bez jebkādiem ierobežojumiem.
Kad vilks aiznes aitiņas
Rēķinot medību kvotas, turpmāk tiks ņemts vērā ne vien dzīvnieku stāvoklis kaimiņvalstīs, bet arī medību noslodze. "Lūšu kvota pēdējos gados paliek neizpildīta, un mēs īsti nevaram saprast, kāpēc tas tā ir, tāpēc medību rezultāti jāsalīdzina ar mednieku skaitu un medībās ieguldīto laiku," monitoringa pilnveidi pamato Jānis Ozoliņš. Šosezon atļauts nomedīt 150 lūšu, sezonas pirmajās nedēļās, kas parasti ir intensīvākais medību laiks, nomedīts 51 īpatnis, liecina Valsts meža dienesta (VMD) dati.
Patlaban ikgadējo medību kvotu aprēķināšana ir VMD pārziņā, taču atjaunotie plēsēju SAP paredz turpmāk par to lemt kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldi, vides aizsardzības nevalstiskajām organizācijām, lopkopjiem un medniekiem. Plānu autori iesaka grozīt likumus, atbrīvojot no atbildības par plēsēju nodarītajiem postījumiem medniekus.
Ja vilks aiznesis vai saplēsis aitu, līdz šim neviens mednieks lopkopim par to kompensāciju nav samaksājis.
Lai gan tādi pieteikumi ir bijuši, tomēr praksē vilka dzīves areāls ir lielāks par medību iecirkni, līdz ar to nevar zināt, vai vainīgais nav kaimiņu iecirkņa pelēcis.
Igaunijā lielo plēsēju postījumi tiek kompensēti 100% apmērā, neskaitot nelielu pašrisku, liecina Igaunijas Vides aģentūras dati. Iespējams saņemt arī subsīdijas 50% apmērā aizsargsistēmu veidošanai. Latvijā izstrādātie SAP gan neparedz kompensāciju avotu, tas būs atkarīgs no valsts labās gribas, jo plāniem ir rekomendējošs raksturs.
Lāču risku karte
SAP paredz izglītot sabiedrību un kliedēt dažādus mītus par dzīvniekiem. "Cilvēki visvairāk baidās no lūšiem – ies mežā, uzlēks no koka virsū, saplosīs. Bet tas ir nepamatoti, patiesībā lūsis ir visnevainīgākais no visiem," norāda zoologs.
Tuvākajos gados Latvijai jārēķinās ar lāču skaita pieaugumu – tie pie mums ierodas gan no Igaunijas dienvidiem, kur 50 km joslā gar robežu noteikts medību liegums, gan no Krievijas neapdzīvotās pierobežas un arī no Baltkrievijas, kur lāčus speciāli pavairo, ievedot no Krievijas lācēnus, izaudzējot un palaižot brīvībā.
Tiks veidota arī lāču risku karte, lai izvērtētu nepieciešamo aizsargpasākumu apjomu. Kurzemes piejūrā no lāčiem nav jābaidās, bet Alojas vai Alūksnes novadā viņu klātbūtne ir neizbēgama. Lāča SAP paredz veidot mobilo lietotni ķepaiņu pēdu nospiedumu fotografēšanai un reģistrēšanai monitoringa vajadzībām, kā arī reizi gadā rīkot lāču redzētāju tikšanās dienu.