Dabas lieguma individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi aizliedz publisku pasākumu, tostarp sporta un piedzīvojumu sacensību, rīkošanu šajā teritorijā laikaposmā no 1. marta līdz 1. augustam, bet ātrumsacensības, treniņbraucieni un izmēģinājuma braucieni liegumā vispār ir aizliegti. Pašlaik ar pārkāpumiem saistītās lietas materiāli nodoti Valsts policijai.
"Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā būtībā pārvalda nevis Dabas aizsardzības pārvalde, bet pati sabiedrība, un sabiedrībā tā daļa, kura apzināti vai neapzināti veic šādas negācijas, procentuāli ir ļoti maza," atzīst Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas direktores vietnieks Raits Čakstiņš.
Līdzīgs notikums dabas liegumā Ances purvi un meži risinājies 1999. gadā. Tajā laikā smiltāji bija tikko apmežoti ar priedēm un autosacensību dalībniekiem tika piemērots sods.
Ne kazu, ne ziloni neredz
Ances purvi un meži ir teritorija ar vismazāko apdzīvotības blīvumu Latvijā, visā tās perimetrā uz visiem dažāda lieluma ceļiem ir norādes – speciālas informatīvas, labi saskatāmas zīmes. Potenciālajiem autosacensību rīkotājiem ir pieejams visu veidu kartogrāfiskais materiāls, kurā atzīmētas dabas lieguma un nacionālā parka robežas. "Latvijā vispār mežos, tāpat kā lauksaimniecības zemēs, ir aizliegts nobraukt no ceļa. Kāpās ir spēkā likums, ko pazīst kā Aizsargjoslu likumu. Turklāt tajā laikā, kad tika sarīkotas šīs sacensības, mežos bija augsta ugunsbīstamība, mediji par to ziņoja. Manuprāt, sacensību rīkotājiem tas bija attieksmes jautājums," uzskata DAP Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte.
Kā novērojuši DAP pārstāvji, nereti apmeklētāji vienkārši nesaredz, kas īsti šajā teritorijā būtu sargājams. "Plānā zemsedzes kārtiņa, viņuprāt, ir tikai smiltis un sūna. Vērtība būtu acīmredzama, ja šajā teritorijā būtu ieraugāma vismaz kaza vai zilonis, kurš grauztu palmu,» ironizē DAP Kurzemes reģionālās administrācijas vecākais inspektors Vilnis Skuja un norāda uz vides izglītības līmeni sabiedrībā, kā arī piebilst: "Taču no likumiskā viedokļa neizpratne par savas rīcības sekām akceptētā, sargājamā dabas lieguma zonā kaitējumu nepadara mazāku." Valsts ir definējusi, kas atļauts un kas aizliegts ĪADT, šī informācija ir iegūstama katram.
Taujāta par Ances purvos un mežos nodarītajiem zaudējumiem dabai, Sāmīte norāda trīs dabas vērtības – bijušā poligona atradnē dzīvojošā smilšu krupja mājvietas, stepes čipstes ligzdošanas vietas un aizsargājamu pelēko kāpu biotopu. Minētajām divām sugām svarīgi ir tieši smiltāji, turklāt jāņem vērā, ka Latvijā kopumā smiltāju teritorijas samazinās un bieži tiek pakļautas riskam. "Jebkuram sabiedrības pārstāvim ir jārēķinās ar pārējo sabiedrību. Ja reiz sabiedrība nolēmusi izveidot aizsargājamu teritoriju un tas ir akceptēts un ar īpašam norādēm definēts dabā, tad tiem cilvēkiem, kas šajā teritorijā ielaužas bez jebkādas saudzības pret dabu, ir jāsaprot, ka viņi pārkāpj likumu," uzsver Skuja.
Smilšu krupis ir Eiropā reti sastopama suga, un gan pats krupis, gan viņa mītnes vieta tiek sargāta dažādās aizsargājamo sugu konvencijās. "Smilšu krupji ar to interesanti, ka var dzīvot atklātās, citiem abiniekiem nepiemērotās vietās. Krupji ir aktīvi naktī, dienā viņi slēpjas paslēptuvēs zem mizas, koku šķēpeles vai akmens. Pavirši vērojot, cilvēks šo abinieku var nepamanīt," stāsta Skuja un turpina: "Var jau operēt ar informāciju, ka padomju laikos tur bija armijas poligons tankiem, taču 30 gadu laikā tieši pēdējos gados smiltājs bija sasniedzis biotopa atbilstību pelēkajai kāpai." Vides eksperti norāda arī uz klimata pārmaiņu radīto ietekmi – aktīvi notiek smilšu pārpūšana un kāpu erozija, līdz ar to pelēkā kāpa atjaunosies tikai ilgstošā laika periodā. Vides speciālistu pieredze liecina, ka šādu biotopu atjaunošanai nepieciešami vismaz desmit divdesmit gadi atkarībā no apstākļiem un klimata ietekmes, kas kavē šo procesu.
Bezceļa autosacīkšu dalībniekiem DAP speciālisti iesaka tamlīdzīgos pasākumos iesaistīties un sacensības organizēt saziņā ar Latvijas Automobiļu federāciju, kura koordinē autosporta dzīvi. "Šis aicinājums vairāk domāts nevis sacensību organizētājiem, bet dalībniekiem, jo sacensību dalībnieki tomēr paļaujas uz organizatoriem, kā tas bija arī Ances liegumā notikušajās sacīkstēs. 4 x 4 sacensību rīkošana ir jāsaskaņo ar daudzām institūcijām, turklāt jāņem vērā, ka Latvijā katram zemes pleķītim ir savs īpašnieks, vai tā ir pašvaldība, valsts, uzņēmums vai privātpersona. Ances purvi un meži ir valsts īpašums, kuru apsaimnieko Latvijas valsts meži. Katrs Latvijas iedzīvotājs pats sev varētu uzdot jautājumu, kāpēc viņš negrib 4 x 4 sacensības sarīkot savā piemājas dārziņā, teritorijā, vai tas ir Ventspilī, Pārventā, vai Dundagas mežā?" retoriski jautā Čakstiņš, bet Sāmīte ieskicē jūras piekrastes teritorijā inspektoru novērotas ainas – konkrēta privātīpašnieka teritorijā pie jūras nepiederošiem spert kāju ir aizliegts, par to piesolot visai bargas sankcijas, taču pats īpašnieks nejūtas pārkāpis robežas, ar kvadriciklu izbraukājot piekrastes kāpas un pludmali.
Sabiedrība izglītojas
ĪADT pārvaldībā, aizsargājot retas sugas un biotopus, ir svarīga iesaistīto pušu interešu saskaņošana. Taujāta par sadarbību ar vietējiem iedzīvotājiem, DAP Kurzemes reģionālās administrācijas vadītāja novērojusi atšķirīgus viedokļus par ieguvumiem un priekšrocībām, dzīvojot ĪADT. "Tie, kas Slīterē dzīvo visu gadu, ir priecīgi, ka dažus mēnešus gadā tūristi atbrauc un nopērk kūpinātās zivis, un par iegūtajiem līdzekļiem var dzīvot atlikušo laiku. Bet blakus ir kaimiņš, kas te dzīvo tikai vasarā, viņš negrib redzēt nevienu tūristu. DAP ir iespēja iegūt Eiropas Savienības mēroga finansējumu, izbūvēt stāvlaukumu un infrastruktūru, lai apmeklētāji var nokļūt pie jūras, bet šis vasarnieks izmanto visas pieejamās iespējas, lai bloķētu mūsu darbības," par diviem šādiem gadījumiem Slīteres Nacionālajā parkā stāsta Sāmīte.
Vienā no piekrastes aizsargājamām teritorijām privātpersona apstrīdējusi pat Ministru kabineta rīkojumu, uz kura pamata tika plānots izveidot automašīnu stāvlaukumu pie Užavas bākas. "Dzīvojam demokrātiskā valstī, kur viena persona ar savu redzējumu un darbībām apturējusi labuma gūšanu daļai sabiedrības," strikti rezumē Čakstiņš.
Sāmīte min arī vēl kādu piemēru, kas saistās ar maijā notikušo 136 kilometru pārgājienu Kolka–Dubulti un tika saskaņots ar DAP. "Lūdzām vienā posmā maršrutu novirzīt no pludmales, lai apietu smilšu krupja nārstošanas vietas, un saņēmām neizpratni un skepsi. Bija daļa cilvēku, kas uzskatīja, ka tādā veidā bremzējam ekonomiku. Bet smilšu krupis nārsto tikai vienreiz gadā, pārgājiens tiek organizēts katru gadu, un šai nārsta vietai tad pārsoļotu pāri vairāk nekā 1000 pārgājiena dalībnieku!"
Tomēr attiecības ar vietējiem nacionālā parka iedzīvotājiem DAP pārstāvji vērtē kā labas. "Esam saraduši. Kopumā attieksme kļūst aizvien labāka, jo sabiedrība izglītojas. Nozīme ir arī vides un dabas tematu iekļaušanai mācību programmās skolās," atzīst Skuja un piebilst, ka neizpratni par dabas aizsardzības pārvaldību un funkcijām mēdzot paust pat šeit vasarās dzīvojošie deputāti. "Likumus pieņem valsts vara, DAP izveidota, lai realizētu dzīvē likumus un Ministru kabineta noteikumus, arī pasargātu dabas vērtības no nomīdīšanas," uzsver DAP eksperti.
Čakstiņš piebilst: "Visu nosaka informētības līmenis. Kamēr viens cilvēks klausīs, ko saka kaimiņu Pēteris, kuram izpratne par situāciju rezervātā būs fragmentāra, tikmēr attieksme būs negatīva. Sazinieties ar DAP! Izskaidrosim visu, kas ir atļauts, kur ir ierobežojumi. Ir pieejamas kompensācijas par ierobežojumiem mežsaimniecībā, pastāv dažādi atbalsta mehānismi pļavu apsaimniekošanai. Protams, par nekā nedarīšanu nekā arī nebūs, taču iespējas darboties pastāv."
Zivju ķērāju tikumi
Sociālajos tīklos ir lasāmi sašutuma pilni ieraksti par autotransporta izbraukāto pludmali Slīteres Nacionālā parka teritorijā, aicinot inspektorus ķert pārkāpējus. "Esam intensīvi pie tā strādājuši un secinājuši – lielākie pārkāpēji šajā ziņā ir zvejnieki, kuriem tiek izsniegtas atļaujas ar autotransportu iebraukt pludmalē, lai uz sauszemi nogādātu zvejas lomu. Taču ir bijušas situācijas, kad inspektors pludmalē fiksē zvejnieka transportlīdzekli ar atļauju, kura pasažieri vienkārši peldas un aizbildinās, ka pludmalē ar ģimeni ieradušies, lai novērtētu vēja stiprumu," stāsta Sāmīte.
Šādas atļaujas DAP sadarbībā ar pašvaldību izsniedz uz gadu konkrētam zvejnieka transportlīdzeklim – traktoram, vieglajam vai smagajam kravas auto. "Bēdīgi, ka to izmanto, braukājot nevis pa zemes ceļiem no ciema uz ciemu, bet pa pludmali. Arī tas ir attieksmes jautājums," secina Sāmīte, bet Skuja piebilst: "Ceļu tīkls ir pietiekami blīvs, un to kilometru, kas jāveic līdz zvejas rīkiem, varētu arī mērot pa jūru ar laivu, atstājot sauszemes transportu noteiktā vietā. Tas tikai prasa ilgāku laiku un ir neērtāk, ja jābrauc, kā mēs te mēdzam teikt, gareniski gar vilni."
Slīteres Nacionālā parka vecākais inspektors stāsta arī par Pēterezera dabas takas teritoriju, raksturojot ezeru kā iecienītu atpūtas vietu tā saucamajiem makšķerēšanas entuziastiem. Savulaik tur bija atļauts makšķerēt, bet nu šis vaļasprieks liegts, jo ezera apkārtne tika jūtami piesārņota ar atkritumiem – krasti tika nobradāti, viss, kas tika atnests līdzi, tur arī palika. Dzērienu divlitru plastmasas pudeles un tārpu bundžiņas krājās kaudzēm. Čakstiņš piebilst: "Šīs nelielās sabiedrības daļiņas attieksme būtībā ierobežo pārējai sabiedrības daļai iespēju izmantot teritorijas resursus."
Skuja turpina: "Makšķerēšana neko sliktu jau nenodara, bet infrastruktūra ir tai jāpielāgo, un tās uzturēšana prasa līdzekļus. Iespējams, kādreiz arī izveidosim uz ezera kādu laipu, taču šis nav specializēts rekreācijas ezers. Daudz vairāk apmeklētāju tur dodas vienkārši baudīt dabu, nevis makšķerēt. Te jāvērtē samērība un jānosaka prioritātes. Jāatrod galvenais, ko šeit cilvēkiem gribam parādīt un ko viņi te var iegūt, apmeklējot Pēterezera dabas takas teritoriju."
Dabas lieguma teritorija ap Pēterzeru ir botāniķu paradīze, mitrajās starpkāpu ieplakās, dēvētās par vigām, atrodams daudz aizsargājamu augu. Katru rudeni, kad te ienākas dzērvenes, teritoriju gan nobradā ogotāji. Pavasaros purvā palikušās ogas ir būtisks barošanās avots rubeņiem, zīdastēm un citiem putniem, tomēr iedzīvotājiem te ir ļauts ogot.
Jau kopš 2006. gada nacionālā parka teritorijā vairs netiek novietoti lielie atkritumu konteineri. "Vislielākās problēmas radīja nevis dabas taku apmeklētāji, bet piekrastes ciemu iedzīvotāji, kuri konteineros brīvdienās sakrāva savās mājsaimniecībās savāktos atkritumus, ieskaitot vecus dīvānus un būvgružus. Ja konteinerus izved reizi nedēļā, piektdienā, tas nozīmē, ka tie tur uzglabājas nedēļu ilgi. Meža dzīvnieki atkritumus izvazā, tāpēc konteinerus likvidējām. Arī piekrastē lielākie piesārņotāji ar atkritumiem ir makšķernieki, nevis atpūtnieki," norāda Sāmīte.
Arī to pārkāpumu skaits, kas saistās ar automašīnu iebraukšanu pludmalē, vislielākais ir rudenī. "Vislielākie postījumi posmā no Kolkas raga līdz Akmensragam tiek nodarīti rudeņos, kad copmaņiem interesē butes. Problēmsituāciju tad ir daudz un ne tikai saistībā ar atkritumiem – tiek salauztas barjeras un informatīvās zīmes. Taču jāatceras, ka, nolaužot informatīvu zīmi vai barjeru, to neesamība neatceļ likumus un noteikumus. Ir bijuši gadījumi, kad pārkāpējs automašīnai uz pārkāpuma izdarīšanas laiku noņem numura zīmi. Taču mēs protam arī bez tām atrast pārkāpējus, risinājums ir atrasts," uzsver Čakstiņš.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.