Lai arī abas varbūtības izklausās visai utopiskas, nereālas tās tomēr nav, par ko liecina arī pagātne. Tā 1972. gadā abas Korejas nāca klajā ar kopīgu paziņojumu par pussalas apvienošanas jeb konfederācijas izveides plānu, atbilstīgi kuram tā pastāvētu pēc principa – viena valsts, divas sistēmas un divas valdības. Šis atkusnis, pats vērienīgākais un arī ilgākais abu valstu vēsturē, beidzās pēc 1976. gada tā dēvētā cirvja incidenta, kas noveda pie divu amerikāņu virsnieku nāves. Abi virsnieki bija daļa no komandas, kas demilitarizētajā zonā centās nozāģēt ANO novērotājiem skatu aizsedzošu papeli, kuru it kā bija iestādījis personiski Kims Irsens.
Ir bijuši vēl vairāki līdzīgi attiecību uzlabošanās periodi, kas visi gan beigušies vienādi – ar robežincidentiem. Visos šajos gadījumos kā abās Korejās, tā daudzviet citur vienmēr ir tikušas atgādinātas 1972. gada ieceres vai vismaz runāts par iespēju, ka Ziemeļi un Dienvidi varētu vienoties par mierīgu un ilgstošu līdzās pastāvēšanu, tomēr ledus no vietas tā arī nav izkustējies. Galvenais šķērslis virzības ceļā uz nacionālo izlīgumu tikmēr ir pat ne Ziemeļkorejas kodolarsenāls vai milzīgās ideoloģiskās un ekonomiskās atšķirības starp abām valstīm. Daudz lielākā mērā galvenais šķērslis ir virknes globālo un reģionālo lielvalstu nostāja, kurām sašķelta Korejas pussala ir jūtami izdevīgāka par miera panākšanu starp Seulu un Phenjanu, pat neraugoties uz milzīgo spriedzi, kādu rada esošā situācija.
Kamēr pastāv pret Dienvidkoreju naidīgi noskaņota Ziemeļkoreja ar savām raķetēm un kodollādiņiem, ASV nav īpaši jāmeklē attaisnojumi iespaidīgajai militārajai klātbūtnei reģionā. Savukārt Ķīnai Ziemeļkoreja ir nepieciešama gan kā ģeopolitiskā buferzona, gan kā lēts un šobrīd tikai Ķīnai kā Phenjanas galvenajai sabiedrotajai pieejams retzemju metālu avots. Lai arī Ziemeļkoreja nav pārbagāta ar derīgajiem izrakteņiem, tajā netrūkst šo elektronikas ražošanai tik nepieciešamo izejvielu, kuru nav pussalas otrā daļā.
Tiesa, Ķīna arī bez Ziemeļkorejas ir valsts, kuras teritorijā atrodas nomācošs vairākums visas pasaules retzemju metālu krājumu, taču šajā gadījumā būtisku lomu spēlē tas, ka Dienvidkoreja ir viena no Ķīnas (un arī Japānas) galvenajām konkurentēm elektronikas tirgū. Pussalas virzības gadījumā uz apvienošanos Ziemeļkorejas resursi, protams, nonāks korejiešu uzņēmumu rokās, ievērojami palielinot to potenciālu, kas konkurentiem nešķiet pievilcīga ideja.
Šie un vēl vairāki citi iemesli ļauj uzskatīt, ka saspīlējuma mazināšana Korejas pussalā, kā arī virzība uz nacionālo izlīgumu un atgriešanos pie vienas, lai arī konfederatīvas valsts, ir vajadzīgas pamatā tikai pašiem korejiešiem, un arī tad nebūt ne visiem. Rezultātā šoreiz attiecību nosacītās normalizēšanās periods, visticamāk, nebūs ilgs un noslēgsies, kā jau ierasts, pēc kārtējā robežincidenta.
ehh
Papageorgopuls
GEO