Deviņdesmito gadu vidū intervēju komponistu Imantu Kalniņu, kurš ilgstoši darbojās Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā un vienu laiku arī to vadīja. Šķita neticami, ka cilvēks no mākslas pasaules var lieliski orientēties arī budžeta ciparu ailēs. Viņš teica, ka notis tie paši cipari vien ir. Piekrītat? Arī jūs esat gan mūziķis, gan deputāts, kas darbojas budžeta komisijā.
Jāsaka, Imantam Kalniņam pilnīga taisnība, jo mūzika ir ārkārtīgi saistīta ar matemātiku. Mūzikas veidošanas un arī atskaņošanas procesā viss balstīts uz matemātiskām formulām, rēķināšana ir nepārtraukta. Dažādi zinātnieki arī iesaka bērniem nodarboties ar mūziku, un ne velti lielākā daļa fizikas izcilību un arī Nobela prēmijas laureātu ir nodarbojušies ar mūziku, ieskaitot slaveno Einšteinu. Savukārt budžets ir tāda lieta, kur nekādi likumi priekšā rakstīti nav, kādā veidā vajadzētu izskatīties kādas vienas valsts ar konkrētu iedzīvotāju skaitu, apdzīvotības blīvumu budžeta sadalījumam. Tur jābūt ļoti lielai spējai, ja tā varam izteikties, atbildīgi improvizēt atbilstoši situācijai, kurā esam.
Ja pieminat improvizāciju, tas, kas mani visu laiku mulsina, ka katru gadu mēģinām improvizēt ar nodokļiem, mums nav stabilitātes šajā ziņā un tas arī neļauj veidot budžetu ilgtermiņā prognozējamu.
Jā, protams, arī improvizācija, ja mēs runājam analoģijās, tomēr balstās uz skaidru harmonisko plānu, un tad ir iespējams piemēroties konkrētiem apstākļiem.
Protams, ka, budžetu veidojot, mēs iepriekšējos gadus esam mēģinājuši kaut kādā veidā pielāgot esošo sistēmu. Tā fundamentāli paskatīties uz visu kopumā nav pieticis laika un varbūt arī vēlēšanās. Jo tas vienmēr ir sāpīgi un kāds vienmēr ir zaudētājs tādā procesā. Bet ir labi, ka tagad vismaz solījumu līmenī uz to virzāmies. Pasaules Bankai bija uzdots tādu kopēju revīziju veikt, arī pašreizējais premjers ir gatavs nākt ar skaidru nodokļu stratēģiju. Mēs ļoti gribētu, lai tas būtu pēc iespējas ātrāk, lai tad būtu vairāk laika to visu apspriest.
Tam nebija jātop tādā kā komandas darba rezultātā? Varbūt jāsanāk koalīcijas gudrākajiem prātiem šajā jomā un kopīgi jāveido šis projekts, lai atkal nesanāk lomu spēles iekšējā pozīcijā un opozīcijā?
Es domāju, ka tā būtu pareizi, bet, lai mēs sāktu šādu kopdarbu, vispirms jāsagatavo tāds kā sākuma uzmetums, piedāvājums. Tā ir ierastā prakse, ka par dažādiem lieliem plānošanas dokumentiem – ar ko arī es savulaik esmu strādājis – vispirms ierēdniecība izstrādā uzmetumu, tad nāk politiķi kopā darba grupās un spriež, cik katra pozīcija piemērota un ko tur vajadzētu mainīt. Šobrīd, cik zinu, dažādu variantu meklēšana norisinās sociālo partneru un ierēdniecības līmenī, bet politiskajā līmenī diemžēl vēl ne. Katrā ziņā es pilnīgi noteikti būtu gatavs (un arī mani kolēģi būtu) daudz aktīvāk iesaistīties šajās diskusijās, īpaši ņemot vērā, ka vienas partijas, viena politiskā spēka vai grupas iniciatīvu nepietiek šādām lielām izmaiņām. Tur jābūt daudz spēcīgākai komandai, kura pārliecināta par to, ko dara, un tad arī spēj politiski iznest.
Decembra sākumā publiski parādījās Pasaules Bankas ekspertu pirmie ieteikumi. Kā tie vērtējami?
Ir labi, ka zināmi vismaz pirmie virzieni, kurus varam arī vērtēt. Detalizēti viss vēl nav skaidrs, ieteikumi Saeimas Budžeta komisijai vēl nav prezentēti, līdz ar to analītiski spriest par to nevaru, bet, runājot par to, kas bija publiskajā prezentācijā redzams, praktiski nekas ļoti kardināli jauns tur netiek piedāvāts, protams, nekāda revolūcija tur nav. Tiek rosināts izdarīt to, ko mēs bieži paši esam piesaukuši, tikai nav bijusi politiskā drosme to izdarīt. Es Pasaules Bankas ieteikumus vērtēju diezgan atzinīgi, domāju, ka pamatvirzieni būtu jāsaglabā, ieteikumu ieviešanu nevajadzētu atlikt. Varbūt nevajadzētu pārāk strauji to darīt, bet tajā pašā laikā nebūtu arī labi, ja tas ievelkas bezgalībā.
Visu sarunu ar Intu Dālderi lasiet laikraksta Diena trešdienas, 4.janvāra, numurā!
Volands